Kāpēc es pieteicos rezervistu kursiem?
Droši vien iemesls mums visiem bija līdzīgs: bezspēcības sajūta. Gandrīz visi — apmēram simts cilvēku mūsu kursā — jutām šo bezspēcību un savu nespēku brīdī, kad sākās karš Ukrainā. Ko darīt? Kur skriet? Kā palīdzēt cilvēkiem, saviem tuviniekiem, armijai? Kas notiks ar tavu valsti? Ar dzimto pilsētiņu? Šis karš kļuva par sava veida patriotisma katalizatoru: ja kaut kas līdzīgs sāktos pie mums, vai tu būtu kopā ar Latviju? Ar tās cilvēkiem? Un, ja atbilde ir - “jā”, tad kā kļūt noderīgam, nevis tikai traucēt citiem?
Tu zini, ka dzīvoju pavisam netālu no robežas. Tajā laikā es jau biju šķīrusies un mājās biju vienīgā pieaugusī ar divām pusaudžu vecuma meitām. Kad sāka pienākt ziņas par Buču, Irpiņu un Izjumu, sajūta kļuva īpaši smaga. Un pat tad, kad Krievijas militarizētie grupējumi pameta Baltkrieviju, nemiers kā nepārtraukts fona troksnis joprojām bija klātesošs manā ikdienā.
Vēl viens iemesls bija vēlme pabūt līdzīgi domājošu cilvēku vidū. Tu zini, ka pierobežā dzīvo daudz cilvēku, kuri nav dzimuši Latvijā, bet pārcēlušies šurp no Baltkrievijas vai bijušās Padomju Krievijas, un daudzi no viņiem kļuvuši par skaļiem prokrieviskās domāšanas pārstāvjiem. Man šajā vidē nākas dzīvot katru dienu. Tas ir morāli ļoti smagi, un trīs nedēļas Alūksnē man kļuva par spēcīgu enerģijas lādiņu. Turklāt tur es biju pilnīgi latviskā valodas vidē, kas ļāva daudz vairāk praktizēt latviešu valodu.
Vēlos piebilst, ka, lai piedalītos rezervistu kursos, gandrīz visi no mums ņēma atvaļinājumu savā pamatdarbā un izmantoja to mācībām (nesen kāds komentāros rakstīja, ka mēs esot vienkārši kavējuši darbu).
Vai mācības bija grūtas?
Jā, fiziski tās bija ļoti smagas. Ekipējums ir ļoti smags, un mums nācās skriet pilnā ekipējumā pa dziļu sniegu un nest tā saukto “trīs dienu” mugursomu. Situāciju vēl sarežģīja stiprais sals — temperatūra bija gandrīz –20 grādu, bet mums visu dienu bija jāstrādā poligonā. Arī nakšņošanu mežā pie –12 grādiem guļammaisā bez telts par komfortablu nosaukt nevar. Es sevi uzskatīju par fiziski sagatavotu, tomēr nebiju gaidījusi, ka viss būs tik intensīvi. Tāpēc esmu priecīga, ka izturēju, centos un nesūdzējos, ka nebiju slogs grupai, lai gan puiši dažkārt mēģināja palīdzēt man pacelt manu “trīs dienu” mugursomu no zemes.
Kas mani pārsteidza visvairāk?
Vislielāko iespaidu uz mani atstāja kursa vadības un instruktoru attieksme pret savu darbu un pret kursantiem. Visi kaprāļi, seržanti un majori, kuri mums lasīja lekcijas un vadīja praktiskās nodarbības poligonā un skolas teritorijā, demonstrēja augstāko profesionalitāti un uzticību mūsdienu Latvijas armijas vērtībām un standartiem. Droši vien neviens tik labi neapzinās cilvēka dzīvības vērtību kā cilvēks, kurš ir gatavs riskēt ar savu dzīvību, lai glābtu biedru vai cilvēkus, kuri ir viņa aizsardzībā.
Kad stāvēju patvertnē un gatavojos mest granātu — tā dzirksteļoja manā labajā rokā — es skatījos mūsu vecākā seržanta sejā, gaidīju komandu “uguni” un ļoti skaidri sapratu: ja es nobītos vai kļūdītos, viņš bez vilcināšanās mani piesegtu un riskētu ar savu dzīvību. Šī apziņa iedvesmoja mūs visus un lika strādāt ar pilnu atdevi.
Pēdējā mācību dienā, pāris stundas pirms zvēresta nodošanas, mums bija tikšanās ar kājnieku skolas kapelānu. Viņa iedvesmojošā uzruna kļuva par sava veida visa kursa kulmināciju. Mēs vēlreiz pārliecinājāmies, ka esam izdarījuši ļoti pareizu izvēli, piesakoties šīm mācībām. Un mums patiešām paveicās tās iziet, jo, atgriežoties savā pierobežā, jutos daudz mierīgāk. Mēs visi saprotam: lai cik profesionāla būtu armija vai policija, tā nevarēs ierasties šeit jau pirmajā minūtē un nostāties mūsu aizstāvībā. Daudz kas būs atkarīgs arī no mums pašiem. Lai gan neesmu kļuvusi par superzaldāti, man tagad ir daudz skaidrāka izpratne par to, kā rīkoties, ja pienāktu izšķirošais brīdis.
Mana Latvija — mana atbildība.
Mums katram ir cilvēki un lietas, kas ir dārgas un ko mēs gribētu pasargāt par katru cenu. Es ļoti vēlētos, lai katram Latvijas iedzīvotājam šajā vispirmajā lokā būtu arī viņa dzimtene — savs novads, sava zeme. Visa tā pasaule, kurā dzīvo viņa ģimene un kurā pastāv viņa vērtības. Jo, ja pats saimnieks nestāsies savas mājas aizstāvībā, tad kurš gan to darīs?
Ilonas Kangizeres fotostāsti
