Valsts nav zeme, robežas vai ēkas, valsts ir CILVĒKI.
Mēs katrs.
Mūsu ģimenes.
Mūsu bērni.
Mūsu mājas.
Mūsu lauki un pilsētas.
Ja cilvēki aizbrauc, ja lauku mājās vairs nedeg gaisma logos, ja ģimenes baidās par rītdienu, valsts kļūst tukša.
Bez cilvēkiem NAV valsts.
Vissvarīgākais ir cilvēks, nevis bezgalīgi cipari, papīri, sodi vai aizliegumi. Cilvēkam ir jāvar dzīvot, strādāt, audzināt bērnus un justies droši savā zemē.
Dzīvei nevajag būt nepārtrauktai cīņai par izdzīvošanu.
Cilvēkiem ir jāļauj elpot, jāļauj radīt, jāļauj strādāt, jāļauj sapņot un veidot savu nākotni.
Likumiem ir jāpalīdz sakārtot dzīvi, nevis jāpadara tā smagāka. Kārtībai ir jābūt, bet tai ir jākalpo cilvēkam, nevis jāspiež viņu zemāk.
Mums vajag vairāk vienkāršības, vairāk cilvēcības un vairāk sapratnes.
Jo īstā dzīve nav kabinetos un skaistos plānos, tā ir tur, kur vecāki audzina bērnus, kur cilvēki smagi strādā, kur ģimenes cenšas noturēties, kur laukos vēl kūp skursteņi.
Mums jāatgriežas pie tā, kas patiešām svarīgs:
pie ģimenes,
pie darba,
pie mājām,
pie saknēm.
Nevajag celt sapņu pilis, ja pamati sāk brukt.
Vispirms ir jāstiprina cilvēks, jāstiprina ģimene, jāstiprina mūsu zeme ar cilvēkiem, kuri tajā dzīvo, mīl un paliek.
Jo tikai tur, kur dzīvo cilvēki, dzīvo arī valsts.
Inas Tučes fotostāsts
