Šķiet, radošums brīžiem ir kā Vincents van Gogs - ar vienu nogrieztu ausi un piedzimis mazliet par ātru savam laikmetam. Tas pasauli redz gaismā, kas mutuļo kā emociju vētra, kā straume, kas nepārtraukti mainās. Un kā to ielikt pelēkā kastē ?
Ir arī tāds radošums, kas līdzinās pilīm un cietokšņiem - tam jābūt stipram, lai noturētu savu pasauli mūros. Klusu un trauslu, paslēptu aiz akmens fasādes. Ar gotiskajām rozēm -trausli caur tām laižot iekšā gaismu.
Vēl ir radošums, kas rodas no vajadzības - ēst, dzert, baudīt, izskatīties skaisti. Tas ir kā korsete: cieša, vajadzīga - laikmeta aktualitāte.
Bet varbūt tas ir kā galma āksts, kam vienīgam ir iespēja pasmieties un sasmīdināt visu galmu ar kailo karali tronī.
“Vai tas ir - kā Munkam, kliedziens uz tilta.”
Un ir arī iemācītais radošums - būt atbilstošam, būt interesantam uz ielas teātra skatuves. Izklaidēt ar simts dienu cīņām arēnās, slavināt varoņu uzvaras un kalpot mirklim. Bet kas stāv aiz šī mirkļa?
Ir seni, noslēpumiem apvīti ģēniji, kas salauzuši sava laikmeta mūrus un būvējuši tiltus nākotnēm. Un reizēm radošums pienāk pie kraujas, ierauga tukšumu un skaļi pasaka: tur ir strupceļš. Bet pēc tam kāds cits saka: tur vajag tiltu. Un laiks tam piekrīt - pat ja tikai pēc simts gadiem.
Radošums ir arī fragmentārs. Varbūt tāpēc, lai nekļūtu par kaut ko pilnībā noslēgtu un nepazaudētu spēju plūst transformējošā straumē- iekšējā vai ārējā.
Ko radošums dara ar pasauli?
Vai tas var arī maldināt, manipulēt, celt un postīt- vai likt domāt? Tas atspoguļo laikmetu kurā ir, vai runā par pagātni, tagadni- nākotni?
Man gribas domāt, ka radošums ir durvis, kas atveras, lai pasaulē ienāktu gaisma - tāda, kas izgaismo, kas pasaka, ka nav tilta, vai tieši otrādi - ka tas ir jāuzbūvē. Tā ir gaisma, kas ienes emociju vētru un atbrīvo no smagiem, skaistiem mūriem, kuros reizēm raud dvēsele.
Varbūt radošums ir kā Dieva gaismas atspīdums, kas ļauj redzēt pasauli kopumā - kur pelēkie nami kļūst par fonu, lai uz tiem izceltos krāsa- jo bez fona nebūtu kam izcelties. Kā nakts un diena, bez kurām mēs nezinātu, kad jāmostas un kad jāguļ.
Tas plūst kā strauts dodot veldzi un pārvēršoties upēs un jūrās- vai vētrās.
Kādēļ tas ir vajadzīgs - jo tas ļauj vērties radošā plūsmā , transformējot gan sevi, gan vidi apkārt.
Man šķiet , ka mans radošums ir ceļš - ar nemitīgi mainīgu ainavu. Purviem un bezgalīgām ziedu pļavām, kur katra zālīte dziedina dvēseli un miesu. Nogurušas un noberstas kājas, kas varētu aizsniegt pašu debesu robežu .Tomēr tas ir tikai ceļš.
Ar daudz iespaidu un pārdomu, ko nevar ielikt ceļa somā. Varbūt tāpēc tā kļūst arvien tukšāka.
Kur tas ved, ja pasaule ir apaļa? Varbūt atbilde ir vienkārša - pacelt skatu uz augšu.
Radošums ir ceļš, kas reizēm ir smags, reizēm dziedinošs, un ne vienmēr ved uz skaidru galamērķi - bet tas ir vajadzīgs lai nepaliktu uz vietas, bet turpinātu plūst kā avots. Un ir labi, ja tas spēj veldzēt arī citus.
Un varbūt radošums nav tikai tas, ko mēs domājam vai radām - bet tas, ko mēs spējam sevī atvērt- ļaujot tam plūst, bez akas grodiem.
" Veros "
Veros, veros - un atveros,
kā durvis senā mūra sienā,
caur kurām ieplūst blāva gaisma
un putekļi krīt uz dārgām mēbelēm.
Es veros kliedzienā -
dvēsele korsetē,
tik ilgi spiesta,
bez elpas.
Es gribu elpot.
Atveros kā zieds mežmalas pļavā,
ko tūlīt skars izkaptes asmens -
trauslā dienas mirklī,
ar saknēm gadu senām.
Esmu atvērta tiltam kā varavīksne,
kas savieno neredzamo ar redzamo.
Tas laistās gaismā -
un gaismā paliek.
Es varu atvērt sevi kā durvis,
izlaist senos putekļus,
būt mirkļa trauslajā ziedā
un būvēt debesu tiltus.
Es varu - tad, ja veros.
www.poduseta.lv refleksija un fotostāsts
