Pārlūkojot dažādus dokumentus, esmu atradis Balvu prāvesta emeritus Jāņa Bārtuļa pierakstus. Šīs pārdomas liek mums novērtēt mums pieejamo brīvību.
Skatoties uz pasaulē notiekošo, varam nojaust, ka atrodamies dzīves sabrukuma priekšā, esam norūpējušies, kā dzīvosim, ko ēdīsim, kā ģērbsimies, kā varēs pastāvēt mūsu ar grūtībām neatkarību atguvusī valsts. Bet tanī pašā laikā, šķiet, laikam tikai retajam ienāk prātā, ka “ne jau no maizes vien” dzīvojam. Ir mums tam vēl garīga, nemirstīga dvēsele, kurai tāpat ir savas vajadzības un kura (ne mazāk kā miesa) cieš badu.
Indiešu rakstnieks un domātājs Tagore raksta, ka “politiskā neatkarība nevar dot patiesu brīvību, kamēr brīvs nav mūsu gars”. Tie ir zīmīgi vārdi, kas liek padomāt dziļāk. Ikvienam būtu jānonāk pie secinājuma, ka brīvu un ziedošu Latviju neredzēsim tik ilgi, kamēr mēs, tās pilsoņi, nebūsim atjaunojušies garā. Lūk, ar ko jāsāk! Mums jākļūst brīviem savā garā. Bet brīvu garu nenomāc pārliecīga materiālā ietekme, šaurs egoisms, ļaunums un grēks, un gļēva locīšanās līdzi laika strāvām. Materiālisma sasaistīts gars nespēj atrauties no zemes smaguma un pacelties tādā līmenī, lai pilnībā apzinātos, kas mēs esam un kurp ejam. Tas nepazīst arī nesavtīgu tuvākmīlestību, bez kuras nevar būt runas par patiesu valstisku labklājību. Nebrīvs gars spriež, domā un darbojas tikai šauru personīgu ambīciju kategorijās. Sabiedriskās intereses tam arvien ir pakārtotas egoistiskām prasībām. Tāpēc, ja šādi noskaņotu cilvēku tautā ir vairākums, valsts nīkuļo un ir padota tiklab materiālajai, kā morālajai inflācijai.
Bet kas tad ir brīvība? Ko nozīmē būt brīvam kā personībai un kādas iezīmes raksturo brīvu nāciju? Ņemot palīgā filozofu atziņas un mūsu pašu personīgo pieredzi, var teikt, ka brīvība ir daudzu faktoru savstarpēja saskaņa, harmonija, kas veicina personības vai nācijas netraucētu attīstību iespējami augstākas pilnības un labklājības virzienā. No šīs definīcijas izriet divi svarīgi secinājumi un faktori:
1) iespējami augstākas labklājības sasniegšanai daudzu faktoru savstarpējai mijiedarbībai jābūt savstarpēji saskaņotai un harmoniskai un, ja tā,
2) tad runa nevar būt par absolūtu brīvību, jo tādā gadījumā būtu iespējama arī atsevišķu faktoru pretdarbība un virzīšanās uz augstāko mērķi – labklājība tiktu traucēta, vai arī tas vispār netiktu sasniegts. Un uzreiz jāsaka, ka, lai gan tāda absolūta brīvība ir teorētiski iespējama, tai nav pozitīvas vērtības. Tāpēc arī radīto būtņu un lietu pasaulē neierobežotas brīvības praktiski nav un nevar būt, lai tās savstarpēji neciestu un neiznīcinātos.
Dabā valda stingri noteikta likumība un mērķtiecība, kas uztur kārtību pasaulē. Zvaigznes un planētas riņķo pa savām orbītām. Kā dzīvo, tā nedzīvo dabu regulē apslēpti likumi, kuru iespaidā viss dzimst, rodas, aug, attīstās, veidojas, pārveidojas pilnveidojas un grimst nāvē. Iznākums vienmēr ir atkarīgs no cēloņa. Absolūtā brīvība nozīmētu kārtības sabrukumu, vispārēju sajukumu, anarhiju, katastrofu un pasaules bojāeju. Zobrats izgājis no sazobes, salauž mehānismu un pārtrauc mašīnas darbību. Zināma atkarība un pakārtotība ir nepieciešama kārtības labad, lai viens spēks nedarbotos pretī otram, viena būtne nekļūtu par traucēkli citām un bojāejas cēloni visiem. Tāpēc absolūta brīvība arī praktiski neeksistē ne dabā, ne cilvēka dzīvē. Absolūti brīvs var būt vienīgi Dievs – mūžīga, pati par sevi eksistējoša (neradīta) neatkarīga un visspēcīga būtne, kas ir visa pārējā iesākums un mērķis - pasaules Alfa un Omega.
Tāpat kā viss pasaulē, arī cilvēks ir pakļauts savam Radītājam – Dievam. Pakļauts tādējādi, ka mūsu brīvība ir ierobežota tanīs virzienos, kur, pretodamies Viņa iedibinātajai kārtībai, mēs varētu atnest ļaunumu sev un citiem. Būdams sevī vispilnīgākā būtne, Dievs nekā cita tā nevēlas, kā to, lai iespējami pilnīgāki kļūtu Viņa radības kroņojumi – cilvēki. Kā visaugstākais labums Radītājs grib labu un vēl to tiem, kurus pēc sava attēla un līdzības ir radījis. Mīlestībā no neesamības esamībā izsaucis un sava dēla asinīm atpestījis cilvēkus, Dievs cauri mūžu mūžiem tos mīl un vada visos dzīves ceļos. Lai izpildītu Dieva svēto gribu un pēc šīs zemes gaitām atgrieztos savās īstajās Tēva mājās, mums sava brīvība jāierobežo tik daudz, lai nenovirzītos no augstākā - galvenā - mērķa. Viss pārējais ir atļauts, un, ja arī mūsu laime te, virs zemes, ir nepilnīga, tad tas apliecina patiesību, ka šeit vēl esam tikai ceļā un mūsu karstākajām ilgām tiks gandarīts tad, kad savu Radītāju varēsim skatīt “vaigu vaigā”.
Atšķirībā no pārējām būtnēm te, virs zemes, cilvēku Radītājs apveltījis ar saprātu, brīvu gribu un visu šo īpašību nesēju – garīgu, nemirstīgu dvēseli. Tādēļ bez tiem likumiem, kas mūs saista tīri fiziski, pastāv vēl virkne morāles normu, kuras tieši regulē mūsu gara dzīvi un attiecības ar Dievu un citiem cilvēkiem. Cilvēku, tautas, sabiedrības un atsevišķa cilvēka laicīgā un mūžīgā labklājība ir atkarīga, galvenokārt, tieši no šo morālisko dzīvi kārtojošo likumu, kurus koncentrētā veidā satur desmit Dieva baušļi un kas ierakstīti mūsu sirdsapziņā, ievērošana. Morāles noteikumus nepildot, mēs ienesam disharmoniju Dieva iedibinātajā kārtībā, radām nemieru sevī un sajukumu ģimenē, sabiedrībā, tautā un cilvēcē. Maldās tie, kuri iedomājas, ka šāds brīvības ierobežojums cilvēkus pazemo. Apdomāsim labi – ko dod mums visatļautība, ja ar to izraisīsim haosu sevī, nedrošību ārpus sevis? Ētikas principi, kas paviršā skatījumā varētu likties apgrūtinoši, patiesībā ir conditio sine guanon – nepieciešamais priekšnoteikums, lai dzīve ritētu normālu gaitu. Cilvēks galu galā ir domājoša būtne un kā tāds spējīgs paredzēt savas rīcības sekas un tā plānot dzīvi, lai izvairītos katastrofas. No personīgās pieredzes zinām, ka par labiem darbiem gaida atalgojums, bet par ļauniem – sods. Agrāk vai vēlāk tas vienmēr tā notiek, arī, ja Dieva dzirnas maļ lēnām, tomēr pamatīgi. Šo atgādinājumu var attiecināt tiklab uz atsevišķiem cilvēkiem, kā arī uz veselām tautām. Pietiks, ja pierādījumam atsauksim atmiņā pāris piemērus no vēstures. Kā pirmo varētu minēt kādreiz paša Dieva izredzētās ebreju tautas likteni. Neraugoties uz dziļajām kultūras saknēm, intelektuālo un materiālo potenciālu pasaules mērogā, pēdējos 2000 gados ebreji pieredzējuši daudzas vajāšanas, visādi ir nicināti un nīdēti. Kādēļ?
Grūti tam atrast citu skaidrojumu, kā vien viņu pašu sentēvu kādreiz naidā vieglprātīgi nosaukto lāstu: Viņa ( t.i. Pestītāja) asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem! - Otrs, ne mazāk spilgts atgādinājums ir mūsu acu priekšā. “Mēs jaunu pasauli sev celsim!” - ar tādu saukli boļševiki pieteica karu Dievam, morālei un cilvēcībai. Kas no tā iznāca – par to šodien neviens nav īpaši jāpārliecina. Milzīgā bezdievības impērija guļ drupās kā apkaunojums un bieds uz paaudžu paaudzēm visiem, kuri iedomātos, ka vienas tautas vai sabiedrības daļas labklājību varētu dibināt ar pārējo cilvēku asarām, asinīm un postu, bet Dievu aizstāt ar elkiem – materiāliem labumiem.
Sabiedrības ētika nosaka tautas kultūras līmeni un iezīmē tās vietu citu tautu un valstu vidū. Visas tautas veido tikai paši cilvēki. Atšķirīga var būt vienīgi viņu garīgās attīstības un tikumības pakāpe. Ogles un dimanta pamatā ir viena un tā pati viela, bet kāda starpība to vērtībā! Kā dārgmetālu raksturo raudze, tā sabiedrības un tautas kultūras līmeni galvenokārt nosaka tās tikumiskais pamats. Tikumiski audzināts cilvēks pat viskritiskākajos brīžos nekrīt panikā, neļauj vaļu egoismam. Visos apstākļos tāds saglabā gara līdzsvaru, iekšējo harmoniju un cilvēcīgo cieņu. Viņš nesajauks vērtības un priekšroku allaž dos augstākajiem principiem. Tas pats ar sabiedrību un nācijām. Ir pasaulē augsti kulturālas, morāli ieturētas, garīgi brīvas un vienotas tautas. Un pretstatā tām – ir arī tādas, kur ētikai nav pienācīgā vieta un tāpēc vispār cilvēcīgo līmeni tur raksturo negatīvas izpausmes, kā nenovīdība, naids, nodevība, zemiskas kaislības, šķelšanās, vērtību juceklis un tamlīdzīgas parādības. Dabīgi, ka ētikas un kultūras jomā monolītu tautu arī daudz grūtāk salauzt un pakļaut svešai varai. Pat paverdzināta tā nesabrūk un neaiziet bojā, bet, sagaidījusi izdevīgu brīdi, kā fēnikss ceļas no pelniem, apskaidrota cīņai par brīvi un atdzimšanu. Šai sakarībā tā tad arī būtu lietderīgi padomāt, kā ar mums - latviešiem? Kādi esam bijuši un esam šodien?
Mārtiņa Kluša arhīva fotostāsts
