Ir viegli aizmirsties, dzīvojot laikā, kad seno romiešu teiciens “ubi bene, ibi patria” (kur labi, tur dzimtene) nav tikai skaisti skanoši vārdi vai nozaudēta senatnes dzīves gudrība, bet gan mūsdienu kosmopolītiskās pasaules kredo.
Nereti, sev nemanot, varam aizmirst dzimtos ciemus un pagastus, tā sakot, visu tēva dzimto novadiņu – kas kādreiz bija lolots un gaidīts, bet tagad ir lieks un negribēti turošs. Vienlaikus mūsdienu tehnoloģiskās iespējas ļauj viegli un bezrūpīgi ceļot. Tas, kas reiz bija liktenīgs lēmums un mēnešiem ilgs ceļš, lai sasniegtu kādu vietu, tagad pārvērties par vienkāršu vēlmes jautājumu.
Lūdzu, nepārprotiet mani – šeit necenšos aģitēt bēgt no pilsētu ērtībām, atmest tehnoloģiju izmantošanu un visādos veidos apcerēt aizgājušo, slavēt to laiku tikumus un paražas. Tieši otrādi. Novērtēsim mums pieejamās iespējas, jo pat tie, kuriem mūsdienās klājas visgrūtāk, dzīvo labāk nekā agrākie karaļi. Esam visas cilvēku civilizācijas attīstības virsotnē - privilēģija vai pienākums?
Teiciens "katrs ir savas laimes kalējs" nav zaudējis savu aktualitāti arī 21. gadsimtā. Cilvēka laime nav materiāla substance (lai arī šī sastāvdaļa tai piemīt!) – visu dzīvi dzenamies pēc materiālas labklājības kā brīnumlīdzekļa pret visām mūsu likstām un iekšējā piepildījuma avota. Protams, nauda palīdz: tā ļauj klātienē skatīt izdaudzinātos pasaules skaistumus, pirkt vēlamās mantas un lietas, tiešā veidā materializēt mūsu sapņus, ieceres. Taču tas ir tikai “šķidrums”, kas tiek ieliets traukā, nevis otrādi.
Ir ok piedzimt Preiļos, mācīties Romā, strādāt Londonā un (ne)atgriezties Preiļos. Nav ok šī dzīves ceļa laikā aprobežoties tikai ar dzīves materiālo pusi - kur tuvākais lielveikals, garšīgākā ēstuve un lētākie dzērieni. Lai arī šķietami pats laiks mums dod iespēju būt dažādās pasaules malās, vienlaikus paliekot savā “burbulī”, tā ir čaula, no kuras ir apzināti jāizkāpj – citu vietu paražas, vietējie tikumi un stāsti ir tas, kas bagātina mūs pašus, lai arī kur mēs dotos tālāk.
Senie grieķi, ienākot Delfu orākula templī, virs tā ieejas lasīja uzrakstu “Iepazīsti sevi”. Lai arī tas bija sasodīti sen, šis vēstījums nav zaudējis savu aktualitāti. Esam mantojuši atvērtu pasauli, taču bez jautājumiem sev – no kurienes nāku un kur dodos, kur es atrodos un kāpēc daru to, ko daru? Ja sevī nemeklēsim atbildes uz šiem jautājumiem, tad pasaule ir kā tāda bangojoša jūra: visi vēji tajā nav mums pa ceļam, bet mēs – mūžīgi "klīstošie holandieši" tās plašumos.
Nav svarīgi, vai esam izvēlējušies iet dzimtas locekļu pēdās vai nolēmuši mīt savu taku kādā jaunā pasaules malā - apzināties vietas un paša saknes, notikumus un apstākļus, kas ir noteikušas šo brīdi, - ir jākļūst par apzinātu mūsu dzīves pienākumu. Domāju, bez šīs iekšējās pašdisciplīnas, sarunas ar un par sevi, par savām saknēm un notikumiem, kuros neviļus esam veidojušies, līdzināmies tam tuksneša augam, ko vēji nenogurstoši mētā vien tiem tīkamajā virzienā.
Cilvēkam “vēja” lomā stājas dzīves likstas, izaicinājumi un kārdinājumi — spēki, kuriem gandrīz nav iespējams stāties pretī bez iekšēja balsta, bez dvēseles saknēm, ko veido dzīves vērtības, kuru pamatos ir gan ģimenē ieaudzinātais, gan visas tautas kopīgi izdzīvotais un izciestais ceļš.
