Mums ar vīru šogad attiecību ziņā jau sasniegta pilngadība.
Pirms tiem n-tajiem gadiem mēs viens otrā atradām plecu. Mēs ļoti daudz runājām, jo iepriekšējā dzīve bija atstājusi dziļas rētas dvēselē.
No malas jau daudziem šķiet, ka citiem viss ir ideāli. Taču realitātē – ko cilvēkam nodara tuva cilvēka zaudējums – to mēs zinām ļoti labi.
Es savos 25 gados apglabāju tēvu. Viņš manā acu priekšā aizrijās, un viņu glābt vairs nevarēja. Savukārt mans vīrs zaudēja vecāko dēlu un sievu…
Neaprakstāmas sāpes, neatbildēti jautājumi.
Bet dzīve turpinājās.
Kad mēs satikāmies, mēs savu sāpi izrunājām, izraudājām un “līdz kaulam” izjutām caur sevi.
Paralēli mūsu attiecībām nāca arī ekonomiskās krīzes gadi, un tie skāra arī mūs. Bet arī no tā visa mēs izkļuvām kopā. Ļoti, ļoti lēnām, bet izrāpāmies..., kā no dziļas bedres.
Šogad palikušas pēdējās drupačas, lai tas dzīves posms pilnībā noslēgtos.
Kad satikāmies, katrs strādājām savus darbus.
Edgars daudz brauca ārpus Latvijas un strādāja noformēšanas jomā, un te bija apbedīšanas birojs. Savukārt man bija skaistumkopšanas salons-
katram bija savs bizness.
Taču vienai no firmām nācās formāli aizvērties, lai būtu vieglāk “izpeldēt”. Detaļās neiedziļināšos, bet viegls laiks tas nebija.
No malas daudziem likās – viņiem jau viss ir labi, nauda aug kokos, viņi tikai kaut kur brauc un kaut ko dara…
Laikam ejot, sapratām, ka darbā jāmaina koncepts, jāmaina stratēģijas. Atkal dzīves mācības. Toreiz likās – kāpēc un par ko? (Kāda cita cilvēka dēļ man nodega salons, pēc tam nāca Covid laiks un neapkurinātas telpas…, tās atkal palika nelietojamas.)
Tagad es ļoti labi saprotu – man no augšas lika izvērtēt to, kas dzīvē ir primārais.
Tagad, atskatoties atpakaļ, “pleca sarunas” mūs izvilka. Un tagad es ar TĀM mēģinu palīdzēt citiem.
Tā ir atgriezeniskā saite – izlaižot caur sevi, tu vari to nodot tālāk.
Kas tad ir šīs sarunas?
Tad, kad cilvēkam ir slikti, viņa sāpei ir jābūt uzklausītai. Darbā apbedīšanas jomā šādas situācijas ir nereti un pat bieži.
Viņa dzīves stāsts ir jānoklausās. Dažreiz šoka stāvoklī vienkārši ir vajadzīgs kāds, kas ir blakus un kļūst par atbalstu.
Tagad tas ir aizgājis tik tālu, ka uz sarunām piesakās cilvēki, kuriem vienkārši nav viegli. Un tas nereti nav saistīts ar tuvinieku zaudējumu.
Sarunās un arī sarakstēs mēs lēnītēm dziedējam dzīves uzliktās rētas.
Rezumē: ja arī Tev gribas vienkārši, bet no sirds parunāt — es esmu telefona attālumā.
Fotostāsts - Man atsūtīja šo bildi. Šīs puķes sīpolu uzdāvināju draudzenei, kurais vecāki aizgāja ar dienas starpību …Teicu, kad uzziedēs - tad tas būs sveiciens no viņiem.
Sanitas Lazdānes arhīva fotostāsts
