Un cilvēks atvēra acis un ieraudzīja pasauli rītausmas krāsās. Nakts bija atkāpusies, un tās tēli vairs nedejoja apziņas tumsā. Dienas gaisma bez žēlastības parādīja patieso nakts notikumu apmēru. Trokšņi, kas tumsā šķita teju pārdabiski, rītā izrādījās tikai atliekas no bīstamā un niecīgā, no īsta posta un tukša satraukuma.
Pasaka? Nē. Drīzāk sena cilvēka paraža, kas tikai ieguvusi jaunas formas. Ar katru atklājumu viņš vispirms meklē nevis patiesību, bet varu. Nevis gaismu, bet pārākumu. Un tā arī šoreiz. Pirmie nāks mākslīgā intelekta (MI) kaujas droni, kaujas roboti, mašīnas, kas lēmumu par dzīvību un nāvi pieņems aukstāk, ātrāk un klusāk, nekā jebkad spējis cilvēks. Jo cilvēks, kā to juta Nīče, vēl arvien nav pārvarējis sevi. Viņš ir tikai tilts, nevis galamērķis. Un visbīstamākais ir tas, ka viņš savu vājumu arvien sauc par progresu.
Taču neviena tehnoloģija nepaliek tikai kara rīks. Tā dzimst kā gaišs sapnis, iziet cauri asinīm, bailēm un ugunij, un tikai tad ienāk mājās, ikdienā, virtuvē, kabatā, bērna rokā, pilsētas ritmā. Tā kļūst par normu. Par nepieciešamību. Par kaut ko tik pašsaprotamu, ka pēc laika neviens vairs nespēj iedomāties, kā dzīvojis bez tās.
Un varbūt tieši tur slēpjas mūsu laikmeta beigu zīme. Modernā dzīve, kas sevi ilgi uzskatīja par saprāta, humānisma un progresa virsotni, sāk brukt nevis nabadzības vai nezināšanas dēļ, bet sava paša pārpilnuma dēļ. Mēs esam uzcēluši pasauli, kurā viss ir sasniedzams, bet gandrīz nekam vairs nav svara. Kur informācijas ir bezgalīgi daudz, bet jēga kļūst arvien trauslāka. Kur cilvēks ir apbruņots kā dievs, bet iekšēji bieži paliek noguris, sadrumstalots un tukšs. Tā ir ēra, kurā vecie dievi jau ir krituši, bet jaunie vēl nav iemācījušies runāt cilvēka balsī.
Un tomēr beigas nav tikai bojāeja. Tās var būt arī attīrīšana. Varbūt tas, ko šodien saucam par krīzi, patiesībā ir slieksnis. Varbūt modernā laikmeta noriets ir tikai rītausma citam sākumam, kur cilvēkam būs jāizvēlas, vai viņš kļūs vēl mazāks par savām mašīnām, vai beidzot būs spiests augt tām līdzi. Ne jau tehnoloģija pati nesīs pestīšanu vai postu. Tā tikai atklās, kas mēs patiesībā esam.
Tāpēc nesatraucieties. Ne tāpēc, ka nebūtu iemesla baidīties. Bet tāpēc, ka šis nav pasakas beigu brīdis. Šis ir tas mirklis, kad vecā pasaule vēl nav sabrukusi līdz galam, bet jaunā jau elpo mums pakausī. Un mēs to piedzīvosim. Kā sabrukumu. Kā atklāsmi. Kā sodu. Un, iespējams, arī kā sākumu.
Fotostāsts - pixabay.com
