Mednieku dzimtai piederīgs
“Mans “dzeds” bija mednieks, mans tēvs bija mednieks, un, kā tas pienākas, tēvam jānodod savas zināšanas dēlam. Tāpēc arī es esmu mednieks,” tā Raitis uzsāka sarunu ar Lobs.lv, iestarpinot, ka viņš darbojas divos mednieku kolektīvos – “Andzeļu mednieks” un “Bērziņu mednieks”.
Raitis 14 – 15 gadu vecumā pievienojās medībās kā dzinējs, vēlāk 17 gadu vecumā sāka gatavoties mednieka eksāmenam. Toreiz atļāva topošajiem medniekiem mācīties mājās no grāmatām, pēc tam notika eksāmens: vispirms bija teorijas daļa, pēc tam šaušanas pārbaudījums (bija jāšauj trīs reizes stāvošā mērķī, atminējās Raitis).
Šodien mednieka eksāmena kārtošanas kārtība ir cita, proti, topošajam medniekam ir jāpabeidz kursi un jāsaņem apliecība par to pabeigšanu, tikai tad notiek gan teorijas, gan praktiskais – šaušanas – eksāmens. Vecuma, kādā var kļūt par mednieku, prasība gan nav mainījusies – par mednieku var kļūt no 18 gadu vecuma.
Pirmās medības
Uz jautājumu, kādas bija pirmās medības, Raitis atminējās, ka tās bija stirnu buka medības: “Tēvs norīkoja mani stāvēt mazā laucītē, bet pats devās apkārt mežam lūkot, kur buks ganās. Abi sarunājām – ja dzīvnieku neatradīs, tēvs atnāks līdz mašīnai un uzsvilpos (toreiz vēl nebija mobilo sakaru). Tad Raitim jānāk pie viņa. “Stāvu, un pēkšņi atnāk stirnu buks, un, protams, es viņu nomedīju! Tāda veiksme! Odi koda nost, bet man smaids pār visu seju. Dzirdu – tēvs svilpo. Man ir jaunekļa gadi un spēks, saprotu, ka viens nevarēšu aiznest nomedīto dzīvnieku, divatā būtu parocīgāk. Svilpju tēvam, bet viņš atkal svilpo, tātad jānāk uz mašīnu. Es svilpoju pretī, man taču tas buks kaut kā ir jādabū līdz mašīnai! Tēvs neizturēja un sauca mani, jau kliegdams skaļā balsī. Nu, ko darīsi, jāiet. Stirnu buku uzvēlu plecos, vasaras “pufaiciņa” asinīs, un nesu medījumu pie tēta... tēvs toreiz bija tikpat priecīgs kā es. Tādas bija manas pirmās medības.”
Mednieku stāsti
Medības ir caurvītas ar dažādiem mednieku stāstiem, par to paudu savu vērojumu, un, mudinādama Raiti atcerēties savējos, izstāstu kāda sirma mednieka piedzīvojumu, kura nosaukums varētu būt “Gandrīz nomedīja ar … dibenu”.
Sirmgalvis tobrīd bija gados jauns mednieks, piedalījās meža kuiļa medībās. Bija pagājusi viena stunda, pienāca arī otra, bet nekas nenotika. Mednieks nolēma apsēsties uz cinīša, lai atpūstos. Pēkšņi kaut kas zem dibena sakustējās un... prom! Mednieks pārbijās, bet, kad ieraudzīja, ka tas bija garausis zaķis, smējās kā kutināts.
Raitis izstāstīja savu mednieka stāstu “Nu tu čukča mūsu”: “Aizbraucām medīt mežacūkas. Es biju dzinējos, un līdzi bija mans palīgs taksis vārdā Baksis. Mednieki jau dzina meža kuili, kurš bija ievainots. Pēkšņi dzīvnieks izskrēja man priekšā, un es šāvu. Trāpīju tieši acī. Meža kuilis nokrita beigts un no uzkalniņa novēlās tieši man pie kājām. Kad medījumu nogādājām mednieku namiņā, pieredzējuši mednieki sāka apspriest, kur un kā es trāpīju dzīvniekam. Ādolfs Ločmelis redz, ka trāpīju dzīvniekam acī, pienāca klāt un teica: “Nu tu čukča mūsu!””
“Zelta” ragi
Vaicāts, vai mednieki dzenas pēc “zelta” ragiem, Raitis atzina, ka katram medniekam gribas, lai medību trofeja būtu liela, baudāma, balvas vērta. “Zelta vai citas godalgas ragi pierāda mednieka meistarību un arī veiksmi,” uzskata Raitis.
Viņš šogad nomedīja dambriedi (kas ir invazīvās sugas pārstāvis) ar “sudraba” ragiem. Raitis pastāstīja: “Prieks par to, ka nomedīju dambriedi savvaļā, nevis briežu dārzā, un ka šo “sudraba” trofeju dabūju, šaujot ar vectēva bisi (tā ražota 1958. gadā).”
Medību trofeju izstāde Jaundomes muižā
Raitis ar domubiedriem šogad pirmo medību trofeju izstādi rīkoja Jaundomes muižā. Jāiestarpina, ka šīs izstādes iedibinājis Egils Muskars, un, kā teica Raitis, toreiz viņš pats bija vēl mazs puika.
“Viens pats tu nevari šādu izstādi radīt, tas ir komandas darbs. Iepriekšējās piecas izstādes notika Dagdas novada kultūras centrā, bet šogad tur mainīja grīdu, un Jaundomes muižas pārvaldniece Līga Vaivode, - arī viņa ir laba medniece, - ierosināja medību trofeju izstādi sarīkot muižā. Vispirms nomērīju telpas Dagdas novada kultūras centrā, pēc tam Jaundomes muižā, sapratu, ka mēs tur satilpsim. Tā arī bija – visas 155 trofejas atrada savu vietu un ļoti labi iederējās Jaundomes muižas eksponātu – izbāzeņu - kompānijā,” pastāstīja Raitis.
Un uzsvēra, ka izstādēs medību trofejas tiek novērtētas un mednieki saņem godalgas. Arī šoreiz bija pieaicināta vērtēšanas komisija Jāņa Baumaņa vadībā. “Man bija tas gods pasniegt medaļu Jaundomes muižas pārvaldniecei Līgai,” tā piebilda Raitis.
Jāiestarpina, ka Krāslavas novadā notiek mednieku sporta spēles, arī tur mednieki izcīna godalgas.
Ko mednieki dara pavasarī
Raitis pastāstīja, ka pavasarī mednieki iesaistās bebru medībās. Tās ir gan nozīmīgas mežu īpašniekiem un lauksaimniekiem (dzīvnieks nodara lielu kaitējumu viņu īpašumiem), gan interesantas pašiem medniekiem. Bebru nomedīt – tur vajadzīga ne tikai pieredze, bet arī veiksme, kā to atzina Raitis.
Kas medniekam noder medībās
Raitis novērojis, ka medniekam medības izdodas tad, ja:
1) viņš ir pacietīgs,
2) viņš ir mērķtiecīgs,
3) viņam uzsmaida veiksme.
Raitis medībās…
… bieži tāpat vien atpūšas dabā, paklausās putnu dziesmas, un tas ļauj sakārtot domas. Bet, ja mērķis ir mežakuilis vai stirnu buks, tad Raitis to sauc par darbu.
Kāds ir mednieka pienesums
Mednieki mazina briežu un aļņu postījumus mežu jaunaudzēs, ierobežo vai aptur bebra saimniekošanu mežos un meža cūku postījumus zemnieku īpašumos, kā to pārliecināti uzsvēra Raitis. Viņam ir nācies redzēt savā dzīvē lielāko meža cūku baru ar 68 rukšiem, un pēc šo dzīvnieku darbošanās laukā palika tikai viņu rakumi.
Raitis skaidroja: “Varbūt dažiem šķiet, ka medības ir dzīšanās pēc gaļas. Tas tā gluži nav. Mednieki ir tie, kuri sargā mežus un laukus, palīdz pārziemot meža dzīvniekiem. Medības – tas ir arī darbs.”
Egita Terēze Jonāne
Raita Azina arhīva fotostāsti
