Šogad, 2026. gadā, aprit 15 gadi, kopš iesākās mans stāsts un process vilcienu dokumentēšanā gleznās, kas nedefinējas tikai vilcienos, bet dzelzceļa tematikā kopumā, sastindzinot gleznās mirkļus par un ap vilcieniem, stacijām, peroniem un pasažieriem. Sākas viss ar ilgām pēc mājām un vilcieniem kā mierinājuma, kas aizved mājup, beidzas un turpinās ar to, ka dzelzceļa tematika vairs nelaiž vaļā. Arvien rodas jaunas idejas, fiksējas jauni mirkļi, un ir neciešami spītīga apziņa, ka vajag to visu dokumentēt, sastindzināt gleznās. Vilcieni, stacijas, peroni, - tas viss ir mainīgs. 15 gadu laikā tik daudz stāstu ir radies, tik daudz ir mainījies, un ne tikai vilcienu dzīvē, bet arī pasaulē. Mainās pasažieri, to uzvedība, izskats, līdzi paņemtās ierīces, mainās vilcieni, stacijas un peroni. It kā pavisam nesen atveda pirmos, jaunos elektrovilcienus, bet jau ir pagājuši teju četri gadi, kopš tos atveda, un gandrīz trīs gadi, kopš tie jau kursē. Paralēli tam klusām no skatuves nogāja Rīgas Vagonbūves rūpnīcā ražotie elektrovilcieni. Savukārt dīzeļvilcieni šo gadu gaitā ir vairākkārt pamainījuši krāsojumus un izskatu, ieviešot moderizētus elementus.
Var jau teikt – nu kas ta' tur ir, paņem, uztaisi fotogrāfijas! Nu nē... Tas nav tas! Gleznai piemīt sava veida pārlaicīgums. Mēdz teikt, ka gleznas satur daļu mākslinieka dvēseles, varbūt patiesi tā tas ir. Manas gleznas top reizēm vienkārši un ātri - no kāda notverta mirkļa, reizēm lēni un savienojot daudzas skices, foto un mirkļus vienā gleznā, pārdomājot, kur kas atrodas, ko tas stāsta un kas man tajā ir svarīgs. Daudzām no gleznām ir stāsti par to, kādēļ tieši tā un ne citādi, kāds brīdis vai konkrēta vieta Latvijas ainavā ir noķerta, kuras stacijas perons tas ir un kādas personas pēta vilcienu pienākšanas sarakstu. Tie ir stāsti gleznās. Fiksējas ne tikai vilciens, bet arī laikmeta piezīmes. Gleznas pat varētu nodēvēt par sava veida dienasgrāmatu, kas glabā sevī vietas, lietas, cilvēkus, mirkļus, piemiņas, atmiņas... Ne tikai manas, bet visas Latvijas ainavas un Latvijas dzelzceļas vēstures (arī dzelzceļa/urbānās ainavas) kopumā.
Izskatās, ka topu par (vai varbūt jau esmu?), dzelzceļa tematikas – industriālā mantojuma – glabātāja, pētītāja, kas to dara nevis, piemēram, caur rakstu krājumiem, bet gan caur gleznām, dokumentējot mirkļus vilcienu pasaulē. Kā arī – man ir pilnīgi vienalga, kā mani varētu uztvert vai uztver no laikmetīgās mākslas pasaules viedokļa. Es gleznoju to vilcienu tēmu, jo man patīk šis process. Man patīk dokumentēt, man patīk tā sajūta, ko rada dzelceļa pasaule, man patīk vilcieni. Ja es varētu ceļot laikā, lai satiktu sevi četru gadu vecumā un pastāstītu sev, ko es daru, viņa (es!) droši vien būtu sajūsmā. Un šobrīd man prātā jau nākamais glezniecības projekts dzelzceļa tēmā. Bet par to kaut kad nākotnē.
Publicitātes foto
