Mana draudzība ar zirgiem patiesībā ir mazliet neizskaidrojama. Es nāku no pilsētas vides, un mani vecāki nav saistīti ar zirgiem. Jā, vecvecākiem kādreiz ļoti sen bija zirgi, bet es tos laikus neatceros. Tāpēc, ja man kāds jautā – no kurienes tas viss sākās –, man īsti nav loģiskas atbildes.
Vienīgais, ko varu atcerēties – bērnībā skatījos multeni “Mans mazais ponijs”. Man bija zirgu figūriņas, klades ar zirgiem, rotaļlietas ar zirgiem. Viss mans mazais pasaules stūrītis bija piepildīts ar zirgiem. Varbūt tieši tur tas sapnis arī piedzima?
Tad jau 13 gadu vecumā man radās iespēja sākt nodarboties ar jāšanas sportu Riebiņos, toreizējos “Trīs vītolu staļļos”.Tur es pavadīju vairākus gadus, mācoties ne tikai jāt, bet arī saprast, ko nozīmē rūpes, atbildība un pacietība.
2018. gadā es iegādājos savu pirmo zirgu – lielu, skaistu, rudu kastrātu Grifon King. Viņš man iemācīja, ko patiesībā nozīmē mīlestība pret zirgu un uzticēšanās. Viņš ir mans spogulis – mēs esam ļoti līdzīgi raksturā. Ar viņu man patiešām paveicās. Tikpat labi es varēju nopirkt zirgu, ar kuru nesaskanētu, bet manā dzīvē ienāca tieši viņš – perfekts manā laikā un manā ceļā.
Grifons pavēra man sporta ceļu. Es sāku aktīvāk piedalīties sacensībās, sasniedzot līdz pat 130 cm maršrutiem. Vai bija viegli? Nē! Bija dienas, kad man gribējās padoties, tomēr klusa balstiņa iekšā man teica, ka nevajag.
Lai iemācītos kaut ko vairāk, 2020. gadā mainījām stalli un dzīvojāmies Ogres novada Dzelmēs. Tur mana pasaule apgriezās ar kājām gaisā, es beidzot izgaršoju profesionālo sportu. Trenējāmies pie vairākiem treneriem, apmeklējām seminārus un mācības. Iepazinām daudz jaunu cilvēku, kurus šobrīd varu saukt par saviem draugiem.
Iegūstot jaunās zināšanas, man gribējās ar tām dalīties. Es nespēju klusībā visu glabāt sevī, tāpēc sāku aktīvi publicēt lietas sociālajos tīklos. Šobrīd man jau ir stabila auditorija, kas uzticās manam viedoklim un zināšanām.
2021. gada beigās parādījās doma par otru zirgu. Es tajā brīdī nevarēju atļauties nopirkt sporta zirgu, tāpēc iegādājos 8 mēnešus vecu kumeliņu Limirettu. Viņa man bija īpaša jau no paša sākuma, jo Riebiņos strādāju un apmācīju viņas mammu.
Kad biju pabeigusi studijas Daugavpils Universitātē, 2022. gada vasarā man piedāvāja darbu bērnu nometnē, un izbraukāt pie saviem zirgiem uz Dzelmēm vairāk nesanāca, tāpēc pārcēlāmies atpakaļ uz Riebiņiem. Iespējams, tas bija liktenis, jo “Trīs vītolu staļļiem” bija nomainījies īpašnieks un tagad viņi ir pazīstami kā “Zirgu Oāze”, un pēc mēneša man piedāvāja strādāt stallī, kur biju uzaugusi. Tur es liku lietā savas jaunās zināšanas - jaunzirgu iejāšana, trenēšana, zirgu pārdošana, audzēšana. Aizvedu staļļa zirgus arī uz skatēm "Rudens Pērle" un "Nacionālais Dārgums".
Tomēr, strādājot ar citiem zirgiem, mazāk laika tika veltīts savējiem. Un vienā brīdī darba kļuva par daudz. Nācās uzdot sev jautājumu - vai es visu dzīvi gribu strādāt pie kāda vai sākt kaut ko savu? Atbildi ilgi nebija jāmeklē, tāpēc uzdevu savam līgavainim jautājumu - vai varu savus zirgus vest pie Tevis?
Šobrīd varu saukt sevi par staļļa īpašnieci. Saimniekojam Krāslavas novada Kombuļos, saimniecībā “Mežvidi”. Šobrīd man ir pieci zirgi – un, lai gan kādam tas var šķist “tikai”, tas patiesībā ir ļoti daudz. Katram ir savs raksturs, savas vajadzības, savas nianses. Ir jāzina, kas kuram patīk, kas negaršo, kādas ir veselības īpatnības, vakcinācijas grafiki, treniņu plāni. Tas ir ikdienas darbs bez brīvdienām.
Bet tas ir arī aicinājums.
Pateicoties tam, ka esmu uzaugusi zirgaudzētavā, man ir zināšanas arī zirgu darbspēju un eksterjera izvērtēšanā, tāpēc, kad Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācija izveidoja jauniešu kustību “Next Gen breeders”, es tajā iesaistījos, un jau 2024. gadā ar komandu braucām uz Dāniju pārstāvēt Latviju sacensībās. Tur sevi bija jāpierāda vairākās nozarēs - zirga darbspēju un eksterjera vērtēšana, zirga demonstrēšana pie rokas, teorijas eksāmens un zirga grūmings jeb zirga sagatavošana demonstrēšanai. Pieredze piedalīties šādās sacensībās bija lieliska un tas deva vēlmi sākt pašai darboties zirgu audzēšanas nozarē.
Jo vairāk laika pavadu ar zirgiem, jo vairāk mani sāka fascinēt ne tikai pats zirgs, bet tas, ko tas stāsta pasaulei. Man patīk skatīties augsta līmeņa sacensības, olimpiskās spēles, vērot izcilus sporta zirgus un analizēt — no kurienes viņi nāk. Skatīties radurakstus, pētīt līnijas, saprast, kādas īpašības atkārtojas paaudzēs.
Ar laiku mana acs ir kļuvusi ļoti trenēta. Ir daži raduraksti, kas redzami tik izteikti, ka dažreiz, skatoties zirgu sacensībās, es jau pēc kustības, uzbūves vai lēciena tehnikas varu nojaust, kas varētu būt viņa tēvs vai kāda tēva līnija viņā dominē. Tas mani patiesi aizrauj.
Zirgu audzēšana man nozīmē vairāk nekā tikai kumeļa piedzimšanu. Tā ir iespēja apzināti savienot raksturus, spējas un kustību kvalitāti. Tā ir atbildība par nākamo paaudzi. Par to, lai radītu zirgu, kurš ne tikai labi lec vai skaisti kustas, bet kuram ir arī galva, sirds un raksturs.
Man ļoti patīk doma, ka kaut kad nākotnē kāds jaunais jātnieks varētu sēdēt mugurā tādam zirgam, kurš nācis no manas saimniecības, un just to pašu uzticēšanos un saikni, kādu es reiz sajutu ar savu pirmo zirgu.
Audzēšana ir kā turpinājums manai draudzībai ar zirgiem — tikai vēl dziļākā līmenī.
Kāpēc cilvēkam zirgs ir no Dieva dots?
Manuprāt, tāpēc, ka zirgs mums māca būt labākiem. Viņš māca pacietību laikā, kad viss notiek steigā. Viņš māca cieņu laikā, kad pasaulē tās trūkst. Un viņš atgādina, ka patiesas attiecības balstās uzticībā, nevis varā.
Madars Somas fotostāsti
