Esmu Dievam ļoti pateicīgs
Krāslavas un Piedrujas draudzes prāvests, Krāslavas dekanāta dekāns Eduards Voroņeckis 2026. gada 23. septembrī svinēs 25. priesterības jubileju. Katru gadu mēs satiekamies mazos manas dzimtas kapos pie Drīdža ezera, kur priesteris vada kapusvētku dievkalpojumu. Un katru gadu mēs aprunājamies. Priesteris Eduards apjautājas par manu darbu, ģimeni, arī par jaunumiem Baznīcā. Maz pamazām jūtos tā, ka esmu ieguvusi sev draugu. Tāpēc priecājos par jubileju, kas bija labs iemesls aicināt priesteri Eduardu uz sarunu un iepazīt tuvāk.
No kurienes jūs esat?
Esmu dzimis Krāslavā, taču nāku no Daugavpils. Mācījos Daugavpils 4. vidusskolā. Padomju laikos tā bija skola ar matemātikas, fizikas virzienu. Ieguvu tur ļoti labu izglītību. Mani nokristīja Daugavpils Sv. Pētera ķēdēs baznīcā. Tā ir mana dzimtā draudze, tur arī salaulājās vecāki. Es vienmēr ar vecākiem gāju svētdienās uz baznīcu, un, kad atnāca dekāns Aleksandrs Madelāns, tas bija 1980. gada rudenī, viņš sāka atjaunot to, ka procesijā un citur kalpo ne tikai veci cilvēki, bet arī jaunieši. Lai gan skolā stāstīja, ka Dieva nav, baznīca bija kā svaiga elpa. Pie altāra mēs bijām 50 puiši. Stāvējām rindās. Sākumā varbūt bija mazāk, bet 1990., 1991. gadā tik tiešām 50.
Visiem 50 taču tur nav, ko darīt!
Protams, pie altāra kalpoja 3–4, bet katram bija apziņa, ka kalpo Dievam, atrodas tuvāk altārim, priesterim. Vecāki, vecvecāki bija malači, jo veda savus bērnus uz baznīcu. Tajos laikos, no vienas puses, bija visa šī ateistiskā propaganda, taču, no otras puses, vecāki rūpējās par bērnu garīgo audzināšanu, viņi bija pirmie skolotāji, katehēti utt. Un esmu pateicīgs dekānam Madelānam, ka viņš savā laikā mūs tur pulcināja. Astoņi no mums kļuva par priesteriem.
Ko tieši dekāns darīja? Vai viņš jūs kaut kā mācīja, vai vienkārši tur bijāt un tas jūs veidoja?
Mēs tur nebijām tikai tusiņa pēc. Tas arī ir vajadzīgs, mēs draudzējāmies gan baznīcā, gan ārpus. Taču mūs mācīja kalpot. Liela loma bija zakristijānam. Starp citu, tajā laikā zakristijāns bija priestera Andžeja Lapinska vectēvs. Viņš stāstīja, kā vajag kalpot. Aktuāla bija latīņu valoda. Protams, tas bija jau pēc Vatikāna II koncila reformas, bet visas atbildes mācījāmies latīniski. Priesteri brauca uz kādu citu draudzi kalpot un ņēma mūs – vienu, divus – līdzi. Tad bija iespējams visu darīt pie altāra, braukt līdz mašīnā un labāk saprast priestera dzīvi.
Domāju, tās bija pirmās aicinājuma sēkliņas, kas iekrita dvēselē.
Kurā brīdī sapratāt, ka gribat iet šo ceļu?
Lielākā daļa no puišiem, kas kļuva par priesteriem, uz semināru aizgāja uzreiz pēc skolas. Man kaut kā sanāca citādi. Kad es pabeidzu skolu, bija kaut kādas domas, bet ne konkrētas. Es iestājos Tehniskās universitātes Daugavpils filiālē, un sākumā to dēvēja par automātiku, telemehāniku, bet, kad beidzu, 1992. gadā, tā bija skaitļošanas tehnika. Mums diplomā bija ierakstīts – inženiersistēmu tehniķis. Mūsu amats bija saprogrammēt rūpnīcu iekārtas.
1988.–1989. gadā dienēju armijā Tālajos Austrumos. Tajos gados arī studentiem bija jāiet armijā, vienīgi deva iespēju nokārtot visus eksāmenus. Nebija tā, ka izrauj rudenī vai pavasarī un gads nav pabeigts. Man sanāca dienēt starp Habarovsku un Vladivostoku, tuvu Ķīnas robežai, sākumā artilērijas, tad raķešu daļā. Pēc tam Mihails Gorbačovs nolēma studentus atgriezt, jo divi gadi tomēr ir ļoti daudz, viņi pazaudē visas zināšanas, par kurām tiek maksāta valsts nauda. Atgrieza mūs atpakaļ, un savas studijas turpināju jau Rīgā. Pabeidzu 1992. gadā un sāku strādāt Tūrisma aģentūrā par vadītāju.
Tūrisma aģentūrā?! Bet tas taču nav saistīts ar jūsu specialitāti?
Nav saistīts. Laikam gribēju pamēģināt citā jomā. Tas bija laiks, kad jau bija bezdarbs. Man piedāvāja, es domāju – ļoti interesanti, kāpēc gan ne? Pēc tam strādāju Informatīvajā uzziņu dienestā. Un tikai 1995. gadā aizgāju uz garīgo semināru.
Es vēl gribu apjautāties par darbu Tūrisma aģentūru. Vai tas bija tīri administratīvs darbs vai nodarbojāties tieši ar tūrismu?
Mēs bijām Rīgas filiāle, darbs bija praktiska braucienu organizēšana. Vajadzēja salasīt grupu, izstrādāt maršrutu, noformēt dokumentus. Braucieni bija pa Eiropu, bet bija arī pirmie braucieni uz Kanāriju salām.
Vai pats arī kaut kur aizbraucāt?
Nē, diemžēl biju tikai Polijā, Skandināvijā, tālāk netiku. Otrs darbs bija tuvāk manai specialitātei – informatīvais uzziņu dienests. Un arī tuvāk sirdij. Bija interesanti – caur programmu apkopot informāciju, kad cilvēki zvana, viņiem vari sniegt atbildes.
Esmu ļoti pateicīgs savai tehniskajai izglītībai. Tagad ir ļoti viegli, iemet google un visu vari atrast. Mums studijās teica tā – inženierim nav jāzina formula no galvas, bet tavs pienākums ir zināt, kur to atrast. Ļoti labi iemācīja strādāt ar informācijas avotiem. Arī to, ja ir kāds uzdevums, ar kādu algoritmu problēmu risināt. Un trešais – tīri praktiski, kā visu lieko atmest un iet vajadzīgajā virzienā. Esmu ļoti pateicīgs, ka man to visu iemācīja, tas noder arī šodien.
1995. gadā iestājos garīgajā seminārā. Mums bija ļoti interesants kurss. Artūrs Kristapovičs (mūžīgo mieru viņam!), Daumants Abrickis, Aigars Bernāns. Bijām vairāk nekā 20 semināristi, bet pēc tam daudzi atbira. Bijām viens no lielākajiem kursiem, kas iestājās. Priesterības sakramentu saņēmu kopā ar Aigaru Bernānu 2001. gada 23. septembrī.
Pirmā darba vieta bija Daugavpils Dievmātes draudze, kur prāvests bija Juris Mukāns.
Bet, kamēr neesmu aizmirsis, gribu pastāstīt, kas mani ietekmēja būt par priesteri. Jūrmalā, Majoros, kalpoja priesteris Pēteris Mickevičs, kas, starp citu, nomira biktskrēslā. 1989. gada janvārī padomju vara bija nolēmusi savus karavīrus izvest no Afganistānas un baznīcā notika Svētsā Mise par visiem, kas tur aizgājuši bojā utt. Viņš tobrīd bija biktskrēslā un grēksūdzes laikā nomira. Tā kā Jūrmalā dzīvo mana māsa, tad es tur vienu otru reizi gāju piekalpot.
Bet kā tieši viņš jūs ietekmēja?
Mani uzrunāja viņa vienkāršība, ļoti lielā ticība. Nu, piemēram, viņš baznīcā pie galvenā altāra bija uztaisījis gaismas mūziku. Vai arī – tantēm deva ziedus, un visi ar ziediem rokās slavēja Dievu, īpaši Tēvs mūsu lūgšanas laikā.
Otrs cilvēks ir Arnolds Olehno. Viņš vairāk ar savu praktisko dzīves piemēru. Visur, kur bijis, ir kaut ko uzcēlis – baznīcu, plebāniju – vai veicis remontus. Uzrunāja arī viņa humora izjūta, līdz šai dienai to atceros. Nepārspējama.
Vēl gribu minēt Oļģertu Daļecki.
Kur jūs viņu satikāt?
Arī Jūrmalā. Kad ciemojos pie māsas, vienmēr gājām uz Misi Majoros, kur pirms Pētera Mickeviča kalpoja Oļģerts Daļeckis. Viņš organizēja procesijas, kurās piedalījās arī jaunieši. Priesteris nebaidījās no varas, kalpoja Dievam, cilvēkiem, neskatoties, kā tur būs.
Un Jurim Mukānam arī bija svarīga loma, daudz no viņa iemācījos. 20. gs. 90. gados pēc laulību un pieņemtās Pirmās Svētās Komūnijas skaita Daugavpils Dievmātes draudze bija pirmajā vietā Latvijā. Viņš ilgus gadus tur kalpoja viens un to visu bija darījis. Daugavpils Dievmātes draudze man bija ļoti laba skola, kā kalpot, lūgties, svinēt liturģiju, strādāt ar cilvēkiem. Jau no 2001. gada līdz 2014. gadam biju Daugavpils poļu skolas kapelāns un Daugavpils pašvaldības policijas kapelāns. Esmu ļoti pateicīgs par pieredzi, ko tur ieguvu. Daugavpils Dievmātes draudzē kalpoju līdz 2006. gada janvārim.
Un tad mani pārcēla uz Krāslavas draudzi. Tā, protams, patriarhāla draudze. Tradīcijas sniedzas no 18. gadsimta. Donāta svētki, par kuriem pirms Otrā pasaules kara daži priesteri teica, ka nevar saprast, kur cilvēku vairāk – Aglonas svētkos vai Donāta svētkos. Diemžēl tagad ir demogrāfiskas un ekonomiskas problēmas. Jaunieši izbrauc, vecākā paaudze izmirst, tomēr esmu ļoti pateicīgs Krāslavas draudzei, ka, neskatoties uz padomju gados ļoti aktīvi īstenoto ateistisko propagandu – šeit taču gribēja pat ateisma centru izveidot, asi cīnījās ar reliģiju –, tā visu izturēja, baznīca nekad netika aizslēgta, vienmēr bija Donāta svētki, cilvēki veda bērnus uz baznīcu, varbūt ne tik publiski, bet ticību tiešām saglabāja. Prātā nāk Baznīcas tēva svētā Tertulliāna vārdi: moceklības asinis ir kristietības sēkla. Donāts, Krāslavā nomocītie priesteri Vitolds Paškevičs un Sigismunds Tabare, kā arī zakristijāns Antonijs Vilmanis – tie ir reāli mocekļi. Šis viss palīdzēja Krāslavas draudzei noturēt savas pozīcijas, ka nekad baznīca nebija slēgta.
Tagad arī – ko varam, to darām. Esmu ļoti pateicīgs Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei.
Man Krāslavas baznīca asociējas ar rūpīgo dievnama atjaunošanas darbu, tas tiek veikts ar lielu cieņu un pietāti pret vēsturi. Vai jūs šo darbu saņēmāt mantojumā? Kā tas viss sākās?
Patiešām mantojumā. Tas nav mans nopelns. Viss sākās 2003. gadā vēl dekāna Jāzepa Lapkovska laikā, pateicoties Polijas vēstnieka Tadeuša Fišbaha atbalstam. Poļu restauratori atjaunoja Krāslavas baznīcas altārgleznu, kas tagad atrodas pie sānu sienas. Savukārt fresku, kas bija zem altārgleznas, restaurēja jau latviešu restaurētāji. Altārgleznu, kurā redzams svētais Ludvigs, kas dodas karā, restaurēja trīs gadus, un 2006. gada jūnijā tā bija pabeigta. Tad sākās galvenā altāra restaurācija – par to paldies gan Polijas kultūras ministrijai, gan mūsu kultūras ministrijai, gan Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei, gan Valsts kultūrkapitāla fondam.
Mums izveidojās sadarbība starp Latvijas un Polijas restauratoriem un mēs līdz šai dienai cenšamies to uzturēt. Balkonā, kur ir ērģeles, ir Krāslavas baznīcas fundatoru portreti – grāfs Konstantīns Ludvigs Plāters un viņa sieva. Poļi mēģinās abus portretus šogad restaurēt. Un Latvija mums arī palīdz. Pa druskai, ko varam, to darām. Patiešām, paldies tiem cilvēkiem, kas palīdz, kas nodarbojas ar projektiem. Tas nav tikai mans nopelns. Priesteris to visu nezina un neprot.
Pastāstiet, kā atklāja fresku zem altārgleznas?
Ilggadējais Bebrenes prāvests Staņislavs Čužāns, kas pirms kara piekalpoja Krāslavas baznīcā, man stāstīja, ka jau tajos laikos bija noņemta glezna un mēģināja fresku restaurēt. Tātad principā bija zināms, ka tur ir freska. Viņš kā bērns atceras, ka kāds mākslinieks stāvēja freskai klāt un mēģināja to labot. Bet acīmredzot par to zināja tikai zinātnieki. Pilnīgi viss atklājās, kad 2003. gadā noņēma gleznu. Un tad jau sāka Latvijā meklēt naudu freskas restaurācijai, jo bija skaidrs, ka būtu nesaprātīgi restaurēt gleznu un aizsegt fresku. Nolēma darīt tā, ka gan glezna, gan freska ir redzama. Darbi gāja ilgus gadus, bet tagad uzskatām, ka altāra centrālā daļa ir restaurēta.
Krāslava ir daudznacionāla. Kā ir kalpot tādā draudzē? Vai ir vairākas kopienas vai tomēr viena vienota draudze?
Man patika vārdi, kurus teica arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs priestera Januša Bulaša bēres pagājušā gada pavasarī. Tur skanēja gan latviešu, gan poļu, gan krievu valoda. Viņš teica: mēs, katoļu Baznīca, ar to varam lepoties, ka katra tautība šeit var atrast savu vietu, dzirdēt savu valodu. Jā, šeit Krāslavā tā vēsturiski ir izveidojies. Nevaram to mainīt, jo šeit, kur tilts pāri Daugavai, dažus kilometrus tālāk ir Varnaviči un robeža. Daudzi cilvēki brauca uz šo pusi dzīvot. Krāslavas ģerbonī ir pieci airi, kas simbolizē piecas tautības, kas dzīvo šai pilsētā: latvieši, poļi, baltkrievi, ebreji un krievi. Un mēs varam lepoties – nekad nav bijis nekādu karu, konfliktu. Katoļu un pareizticīgo baznīcas atrodas pavisam blakus, ir pat kopīga siena.
Kādas ir attiecības?
Ļoti labas, ar visiem: pareizticīgajiem, luterāņiem, vecticībniekiem. Piemēram, Krustaceļš Lielajā piektdienā vai kādi ekumeniski dievkalpojumi – mums problēmu nav!
Tā vēsturiski izveidojies, ka visas tautības draudzīgi dzīvo Krāslavā. Tāpēc savā laikā Dekāns J. Lapkovskis ieviesa Svēto Misi krievu valodā svētdien no rīta, kā arī ir Mise poļu un latviešu valodā. Jaunieši latviešu valodu ir iemācījušies, bet kas viņiem latgaliešu valodu iemācīs? Kombuļos, Aulejā citādi, bet šeit – viņi nezina latgaliešu valodu. Tāpēc sprediķus un lasījumus mēs sakām latviski, bet liturģija ir tikai latgaliski.
Varbūt ir savas nianses, bet man nav nācies redzēt kādus sarežģījumus. Ir jauktas ģimenes, piemēram, ne tikai tautību, bet arī reliģiju ziņā, bet kaut kā visi sadzīvo un problēmu nav. Sieva atnāk ar vīru uz viņa baznīcu, viņš aiziet ar sievu uz viņas.
Un kā ir pēc 24. februāra?
Jā, situācija ļoti izmainījās pēc šī datuma.
Kā jūs to izjūtat?
Baznīcā, liturģijas laikā es to neizjūtu. Taču dzīvoju jau ne tikai baznīcā, bet arī sabiedrībā, Krāslavā.
Vai tas ir sašķēlis sabiedrību?
Es domāju, ka jā. Vecāki man vienmēr teica: kurā valstī dzīvo, tev jāzina šīs valsts valoda. Ja dzīvo Uzbekistānā, tev jārunā uzbeku valodā. Ja Krievijā, tad jāzina krievu valoda, ja Latvijā – tev jārunā latviešu valodā. Diemžēl šeit, austrumos, ļoti stipri darbojas propaganda un cilvēki, kuri nezina latviešu valodu, neprot analizēt informāciju, tai tic. Es vienmēr saku: vajag analizēt, domāt, salīdzināt un nepieņemt uzreiz to, ko tev stāsta. Taču propaganda tik tiešām ļoti spēcīgi šeit austrumos darbojas. Nekādi kari, konflikti nav – tik tālu nav nonācis, taču diemžēl šis gads un datums ietekmē mūs.
Kā ir Piedrujā, pašā pierobežā? Tur laikam vispār iedzīvotāju nav?
Mani Piedruja vienmēr labā nozīmē pārsteidz. Es uzskatu, ka ļoti labas sēklas Piedrujas garīgajā zemē iemeta priesteri, kas tur strādāja: Arnolds Olehno, Marians Daļeckis un vēl citi. Piedruja burtiski ir ciematiņš, bet ļoti stipra draudze. Otra lieta – lai cik liels pārsteigums tas nebūtu, viņi ir ļoti lieli Latvijas patrioti, jo daudziem Baltkrievijā dzīvo radi un viņi zina reālo situāciju. Viņi zina, ka nav tā, kā rāda TV ziņās, ka tur paradīze virs zemes. Viņi reāli zina situāciju, jo zina nevis to, ko ierauga, iebraucot un izbraucot, bet runājot ar cilvēkiem, kas tur dzīvo. Ir lieli Latvijas patrioti, turīgi zemnieki. Ar valodu patiešām ir problēma, bet viņi ir savas zemes, draudzes un arī valsts patrioti. Un viņi cenšas svētkos nākt uz baznīcu, kā arī, cik var, palīdzēt. Ļoti saliedēta draudze. Un cenšas dzīvot saskaņā ar katoļu tradīcijām.
Kā jūs tiekat galā ar vientulības problēmu?
Nevaru sūdzēties. Man žēl to priesteru, kuri dzīvo laukos, kur pa darbdienām gandrīz vispār cilvēku baznīcā nav, svētdienā arī sanāk maz, bēru, kristību, laulību nav. Viņiem patiešām ir grūti. Taču es nevaru sūdzēties. Man ir Krāslavas un Piedrujas draudze un drusku par daudz komunikācijas. Nezinu, kā būs, ja gadījumā būšu laukos, bet šobrīd vientulību nejūtu.
Un otrs – es gribu to uzsvērt – ļoti svarīga ir komunikācija ar citiem priesteriem. Protams, vajag arī ar draudzes locekļiem nodibināt labas attiecības, bet nekādā ziņā priesteris nevar norobežoties no citiem priesteriem. Jākomunicē, jādraudzējas. Tas arī risina vientulības izjūtu.
Vai 25 gadi priesterībā ir daudz?
Atceros savas priesterības pirmos mēnešus. No vienas puses, šķiet daudz, bet no otras puses – liekas, tikai kādi 12 gadi pagājuši. Es vienmēr saku: laiks ļoti skrien, taču mēs laiku apskriet nevaram. Laiks nepieder mums. Laiks pieder Dievam. Bet ko mēs varam – laiku piepildīt ar ticību un labiem darbiem. Tas ir galvenais. Piepildīt šo laiku, ko Dieviņš mums dod – ar ticību un labiem darbiem. Protams, ar kalpošanu Dievam un kalpošanu cilvēkiem.
Ko jūs gribētu novēlēt Katoļu Kalendāra lasītājiem?
Saglabāt visas katoļu labās tradīcijas, kas mums ir.
Kas ir kristīgas tradīcijas? Ko jūs ar to saprotat?
Ticību, ģimeni, cieņu pret veciem cilvēkiem, kā arī ticības tālāknodošanu bērniem un mazbērniem. Nākotne pieder jauniem cilvēkiem. Ja viņi iemācīsies vērtības no vecākiem, vecvecākiem, tad nesīs tās arī tālāk. Ja ne, tad paši esam vainīgi.
Un trešais – nezaudēt optimismu. Pateikties par visu to, ko Dieviņš mums dod. Vismaz šodien. Kas būs rīt, parīt, to mēs nezinām. Nezaudēt dzīves prieku un nest to savā sirdī un dvēselē. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Cilvēki ir noskumuši, un tā ir ļoti liela problēma. Tāpēc svarīgi dzīvojot prieku un optimismu nepazaudēt.
Bet ko noskumušajam darīt? Esi priecīgs!? – tas tā īsti nestrādā.
Piekrītu, tie ir tukši vārdi un tas tā nestrādā. Es domāju – tā ir dāvana. Un šī dāvana no Dieva ir jālūdz, lai mēs varētu novērtēt to, kas ir. Kā es teicu – ļoti svarīgi ir nepalikt vientuļam, lai ir vismaz kāda komunikācija. Un tas ir atkarīgs arī no paša cilvēka, jo mēs nevaram uzmākties: draudzējies! Pašam cilvēkam ir jākomunicē ar pārējiem, jādraudzējas. Un vienmēr būt pateicīgam, tā es domāju. Psalmos ir vārdi – pateicīgu un dāsnu sirdi Dievs ļoti mīl. Diemžēl, ticiet man, pat kapusvētkos, kad bērniem dāvini svētbildīti, labi ja divi no desmit pasaka paldies. Bet bērni nav vainīgi, vecāki viņiem neiemāca.
Mēs varam novērtēt tikai to, ko esam zaudējuši. To es zinu no savas pieredzes. Iemācīties būt pateicīgam par nodzīvoto dienu, stundu, ka jumts ir virs galvas. Nav jāsmejas pa labi pa kreisi, tā arī nav labi, bet būt pateicīgam. Problēma ir arī tas, ka cilvēki nemaz nezina, ko viņi grib. Tikai tad, kad to ir zaudējuši, saprot, ka bija labi.
Kā jūs piesaistāt draudzes locekļus, kas jums palīdz?
Ziniet, pirmkārt, ir jālūdzas. Otrkārt, ar cilvēkiem ir jādibina personīgas attiecības. Cilvēki tagad tam pievērš uzmanību. Un, treškārt, jārūpējas, lai cilvēkam būtu kāda interese iesaistīties, svarīgi pateikties, aprunāties. Šobrīd esmu Dievam ļoti pateicīgs, ka man ir savākusies ļoti laba komanda, bet tas nebija viegli. Vajadzēja meklēt, gaidīt, lūgties. Un svarīgi ir arī nepazaudēt savus strādniekus, darbiniekus. Ja nemāki viņus novērtēt, tad pats esi vainīgs. Tāpēc savā ziņā esmu pateicīgs, ka ieguvu pieredzi pirms garīgā semināra, strādājot tūrisma aģentūrā un informatīvajā uzziņu dienestā. Lai gan darbinieku nebija daudz, bet varēju mācīties dibināt attiecības un novērtēt savus darbiniekus. Protams, problēma ir tas, ka vispār cilvēku ir maz, jaunieši izbrauc, vecākā paaudze aiziet pie Dieviņa. Ir grūti. Rīgā jūs varat izvēlēties, bet Latgalē maz cilvēku. Tomēr kaut kā to risinām ar Dieva palīdzību.
Fotostāsts - Eduards Voroņeckis un Ilmārs Pēteris Tolstovs ciemojoties Vatikāna radio
Fotostāsts - vaticannews.va
