Satver krītošu lapu no koka,
Ko sajūti ar šīs lapas
Pieskārienu.
Galva ir domu pilna,
Tu jautā,
Kāds ir šīs lapas stāsts.
Pēc ziemas,kad pavasars nāk,
Saplaukst kokiem pumpuri,
Pārtop par lapām,
Kas ziņkāri raugās
Pasaulē.
Sulīgi zaļas tās sākumā ir.
Nāk vasara,
Lapas krāsojas arvien zaļākas.
Zaļais tonis noturīgs kļūst,
Lai vasaras saulē tās
Neizbalo.
Aiziet ziedošā vasara,
Klāt rudens,
Īsts mākslinieks,kas darbojas
ar savām krāsām un otām.
Pārvērš tas kokus,
Ietērpjot tos zeltainos apmetņos.
Kur vien skaties,
Dabas glezna liek priecāties.
Pamazām dienas īsākas kļūst,
Izbalē zāle,
Vairs saule mazāk silda.
Tik vējš brīžiem gavilē,
Skrien pāri laukiem,
Sašūpo mežā kokiem zarus
Un norauj pa kādai lapai.
Rudens uz ziemas pusi brien,
Ir mirkļi,kad ierodas salna.
No salnas pieskāriena zāle kļūst balta,
Dreb un trīc kokiem lapas.
Viens mirklis,
Tās zemē sāk krist
Un tu notver kādu no tām,
Lai vari ieklausīties šīs lapas stāstā.
