Pēc vairāk nekā 20 ārzemēs pavadītiem gadiem esmu atgriezusies Latgalē, sava tēta dzimtas mājās- Bratišku “Bitēs”.
Bija ļoti agrs maija rīts, kad es sēdos autobusā un devos uz laukiem, lai apciemotu savus vecākus. Toreiz es vēl nezināju, ka šis apciemojums ieilgs un pārvērtīsies palikšanā uz, kā es ceru, atlikušo manu mūžu, ko esmu nolēmusi veltīt šīs mājas un šīs vietas atjaunošanai, lai tā atkal iegūtu savu vēsturisko izskatu, līdzīgu, cik nu vien iespējams, tam, kāds tas bija kādreiz.
Kopā īpašums sastāv no 28 ha zemes, neliela ezeriņa, kas ir aizsargājams biotops, un sensenas lauku mājas, kurā es esmu jau septītā dzīvojošā paaudze, jo oficiālos datos ir ieraksti no 1770.gada, taču patiesībā tā ir vēl vecāka.
Atzīšos, sākumā manī bija liels apjukums, es īsti nezināju, ar ko lai sāk, jo darba te ir bezgalīgi daudz... tad kādā rītā nāca apskaidrība - ir jāsāk ar šīs vietas dvēseli...
Mājas vienā pagalma stūrī, starp četrām lielām, vētrās cietušām kļavām - tām gadu skaits arī ir mērāms simtos -, stāv krusts. Tas ik gadu tika apkopts, bet izmisīgi prasīja lielāku uzmanību - restaurāciju. Pēdējo reizi te nopietnāku darbu 1963. gadā pirms Vasarassvētkiem veica mans tētis, kam tolaik bija vien 14 gadi, un mans vecaistēvs Jānis Vilcāns. Tai pašā gadā, rudenī, mūžībā aizgāja Monika, tēta mamma, mana vecāmāte, kuru es nekad nesatiku, taču glabāju viņas tanī pat augustā no Aglonas nesto Sv. Annas bildīti.
Šovasar svinējām manam tētim nu jau 78. dzīves vasaru, kurā mēs īstenojām pirmo ieceri mūsu garajā mājas "atdzimšanas" darbu sarakstā - atjaunojām šo svētvietu. Lielākos slīpēšanas un krāsošanas darbus veica mans tētis, bet es pulēju Jēzus figūriņu un sastādīju puķes.
Šim Krustam ir gara jo gara vēsture - to no metāla veidojis Izidors Vilcāns- mana vectēva brālis. Tam ir balta pamatne, kas lieta no betona, ar gravējumu “’Krystu stateja Jānis Vilcāns”’, bet centrā Jēzus namiņš, kuram ir zils fons, vidū spoža bronzas un metāla sakausējuma saule, kas tādējādi ataino debesis. Namiņā atrodas t.s. Mūciņš, tam gan ir aptuveni 300 gadu. Sākotnēji mūsu senči krustu bija darinājuši no koka, un tas tika uzstādīts, kad Bratiškas vēl bija sādža, kas sastāvēja no 10 mājām; tad te, gar šo krustu, veda ceļš. Tais laikos šai svētajā vietā lūgties un dziedāt nāca visi ciema ļaudis.
Laikam ejot, krusts ir piedzīvojis dažādus mūsu vēstures notikumus, karus, uz to kādreiz arī ticis šauts - Jēzus namiņš sašķaidīts gabalu gabaliņos, bet Mūciņš -palicis dzīvs... jo tam, es ticu, ir gars, tātad tam piemīt nemirstība... Padomju laikos, lai to paslēptu no nelabvēlīgiem skatieniem, namiņu aizkrāsoja, bet spožo sauli pārklāja ar nespodru baltu krāsu.
Nu krusts ir atdzimis, tā pakājē zied virši, vasarā lillajos salviju ziedos te klusi dūca bites... bet ik svētdienu es šeit pazemīgi iededzu svecītes...
25. jūlijā, dzimtas saieta laikā, to no jauna iesvētīja Vārkavas draudzes prāvests Guntis Brūvers.
Esmu saņēmusi arī ziņu no Vārkavas Novadpētniecības muzeja. Dati par mūsu krustiņu tiks saglabāti tā pētnieciskajā krājumā. Muzejā ir krucifiksu mape, kurā nu ir atzīmēts mūsu atjaunotais Bratišku “Bišu” mājas krusts. Tuvākajā nākotnē plānots muzeja ekspozīcijā atvēlēt vietu krucifiksu vēsturei, fotogrāfijām u.tml., tur arī būs visa informācija par Bratišku krucifiksu.
Manuprāt, ir ļoti svarīgi saglabāt un sargāt to, kas mums uzticēts no iepriekšējām paaudzēm. Un cilvēks jau nedzīvo no maizes vien, tam ir vajadzīgs arī Dieva vārds - gan dvēseles, gan garīgs piepildījums. Tāpēc ļoti priecāšos, ja šo kruscifisku iepazīs un apciemos arī citi.
Dīvs, Tu pasaryupējīs par mums vissmoguokajūs breižūs, nu mums beja laiks pasaryupētīs arī par Tevi... tys ir mozuokais, kū varējam paveikt... mes, tāvs i juo meita.
Publicitātes fotostāsti
