Parks Ludzā rudens saules gaismā vilināja iet un iet pa taciņām. Tālāk devos uz pareizticīgo baznīcu ar zilo kupolu un zelta krustiem. Zilajās debesīs tas radīja iespaidu par ko tādu ne no šīs pasaules. Uzkāpu pēčok arī kalnā, kur ir Ludzas katoļu baznīca. Ieejot aiz vārtiem pārņēma spēcīga sajūta - esmu Itālijā. Saule ir Itālijas saule un putni liepu zaros ir Itālijas putni. Ar viņu dziesmām tur - Itālijā. Protams, iegāju arī baznīcā. Ludzas baznīca manās atmiņās glabā sakrālās dejas, kuras mēs sen agrāk dejojām māsas Diānas pavadībā. Cik gadus tas bija atpakaļ? Īsti neatceros. Šajā reizē no baznīcas iznācu laukā ar grāmatu par Tēvu Pio. Grāmatu plauktāmanas acis meklēja kādu citu " Svētā Franciska ziediņi" un neatrada. Tās vietā mani gaidīja grāmata par Tēvu Pio.
Mans laiks bija iztecējis un devos no kalna lejā uz norunāto satikšanās vietu ar Janīnu. Vēl minūtes 10. Ienāca prātā doma atgriezties pie skaistās balti zilās pareizticīgo baznīcas. Un ... pēc mirkļa tieši tās baznīcas zvanu tornī sāka skanēt zvani. Esmu pretī ieejas durvīm un pār mani straumēm līst un līst zvanu skaņas. Esmu tajās ietīta līdz papēžiem...
Īss mirklis vēl Ludzā. Un arī vēltajā mirklī saņemu vēl vienu dāvanu. Uz asfalta ir balta spalviņa...
