Ar ko Tev asociējas Itālija? Man – ar spožu sauli, laiskiem, smaidīgiem cilvēkiem pludmales zviļņos, ar dažādiem kārdinošiem ēdieniem. Pāris vārdos sakot – ar dzīves baudīšanu! Donatellas Di Pjetrantonio “Atdotā” drīzāk ir par dzīves baidīšanu. Tikai viens atšķirīgs burts vārdā, bet cik dažāda nokrāsa, vai ne?
Ir Itālija, ir pludmale, ir ēdieni, bet to visu caurvij pusaugu meitenes vilšanās cilvēkā, ko uzskatījusi par savu māti, pirmās saldkaisles pieredze ar… bioloģisko brāli, knapināšanās ar vienveidīgo uzturu, bioloģiskās mātes emocionālā nestabilitāte, un vēl un vēl kaudze ar sociāla rakstura problēmām, ko viņa piedzīvo kādā Itālijas ciematiņā.
Vietējie meiteni iesaukuši par Atdoto, jo sieviete, kuru kopš dzimšanas viņa uzskatījusi par savu māti, trīspadsmit gadu vecumā atdod meiteni bioloģiskajai mātei.
Kā tas ir, kad jāsāk pieņemt svešu sievieti kā savu māti? Meitenes pārdomas ir skarbas – “Laika gaitā esmu nozaudējusi arī to juceklīgo priekšstatu par normalitāti un šodien patiešām nezinu, kas tā ir par vietu – māte. Tās man trūkst, līdzīgi kā var trūkt veselības, pajumtes vai skaidrības. Tas ir pastāvīgs tukšums, ko pazīstu, bet nespēju pārvarēt. Ieskatoties tur iekšā, sareibst galva. Posta ainava, kas naktīs laupa miegu un piepilda ar murgiem niecīgo snaudu, ko tomēr atvēlē. Vienīgā, kuru nekad neesmu zaudējusi, ir manu baiļu māte.”(124.lpp.)
Kā vispār māti iepazīt ģimenē, kur viņas uzmanība vajadzīga vēl bariņam bērnu? Lai kā centos, kopējo bērnu skaitu man neizdevās atšifrēt. Spilgti iezīmējas tikai trīs bērnu tēli – jauniegūtā māsa, kura laika gaitā parāda sevi ar daudz viedāka cilvēka saprātu, nekā no malas varētu viņai piedēvēt; vecākais brālis, kurš mēģina kārpīties ārā no ģimenē iesakņojušās nabadzības un stāties pretī skarbajam tēvam, lai arī pats ilgstoši cietis no vardarbības, bet galu galā pats traģiski iet bojā; jaunākais brālis, kuram ir attīstības traucējumi un kurš savu dzīvi pēcāk pavada institūcijā.
Kā tas ir – nonākt no sakārtotas, pārredzamas ikdienas uz šādu haosu? Apjoma ziņā nelielais romāns šķetina meitenes dzīvi, runā par viņas emocijām, un liek izsvērt – kura vide tad ir labāka izvēle? Ja nebūtu ainas ar zīdaiņa raudāšanu – precīzāk ģimenes galvas nostāja, ka raudošu bērnu mierināt nedrīkst, ir jāievēro stingrība, disciplīna un nekāda maiguma, tad lasītājs, pieļauju, tiektos par labu “pareizajai” ģimenei, lai arī tā nav bioloģiskā. Jo bioloģiskā ir drīzāk sociālā riska ģimene. Viens gan bioloģiskajā ģimenē bija vērtīgāks – tās bija attiecības, ko bērni veidoja savā starpā, kā mācēja viens par otru rūpēties. Un tieši šis ir izšķirošais, nevis “pareizās” ģimenes centieni ievērot septiņdesmitajos gados populārā pediatra B.Spoka bērnu audzināšanas norādes, kas nolasās no konteksta ainā ar zīdaiņa raudāšanu.
Grāmatā nav daudz citātu, kurus gribētos izrakstīt un pārlasīt nākotnē, bet tā atstāj dziļu emocionālo fonu un vēlmi pasargāt bērnus no vilšanās, jo ir patiesi skumji lasīt šo citātu – “Man vairs nebija jēgas eksistēt šajā pasaulē. Klusiņām simtiem reižu atkārtoju vārdu “mamma”, līdz tas pilnībā zaudēja nozīmi un pārvērtās tukšā lūpu vingrinājumā. Biju bārene ar divām dzīvām mātēm. Viena bija mani atdevusi prom vēl ar savu pienu man uz mēles, otra mani bija atdevusi atpakaļ trīspadsmit gadu vecumā. Es biju šķiršanos, samelotu un noklusētu radniecību, attālumu meita. Vairs nezināju, no kā esmu cēlusies un kam piederu. Būtībā nezinu to joprojām.”(133.-134.lpp.)
Sargiet bērnus!
Publicitātes fotostāsts
