Nu ko, puikas un meitenes... pēkšņi un pilnīgi negaidīti mēs atkal uzzinājām kaut ko tādu, ko dzīve jau sen zina, bet papīru rakstītāji joprojām izliekas nesaprotam.
Novecojuši līgumi nevienu nepasargā.
Papīrs, pat ar pašu skaistāko parakstu, ar zelta pildspalvu, ar nopietnām sejām fonā un patriotisku mūziku zem video ieraksta, krīzes brīdī nereti ir mazāk vērtīgs par tualetes papīru. Vismaz tualetes papīram stresa situācijā mēdz būt praktisks pielietojums.
Drošība nekad nav dzīvojusi mapēs, PDF failos, preses konferencēs vai darba grupu protokolos. Drošība dzīvo cilvēkos. Tehnikā. Disciplīnā. Un spējā katru rītu pamosties ar domu, ka vakardienas gudrība šodien jau var būt muzeja eksponāts.
Mēs taču katru rītu sasveicināmies no jauna. Neviens nesaka: klausies, mēs taču jau sveicinājāmies pagājušajā ceturtdienā, ko tu vēl gribi? Ar valsts drošību, likumiem, procedūrām un domāšanu jābūt tieši tāpat. Katra diena atnes jaunu realitāti. Jaunu tehnoloģiju. Jaunu draudu. Un dažreiz arī jaunu idiotu.
Un tad... debesīs parādās drons.
Ne prezentācijā.
Ne PowerPoint slaidā.
Ne mācību poligonā.
REĀLI.
Un tajā brīdī ļoti ātri kļūst redzams, kur beidzas papīrs un kur sākas dzīve.
Par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem šoreiz akmeni mest būtu negodīgi. Viņiem tikai salīdzinoši nesen sāka dot tiesības rīkoties tā, kā loģiski vajadzēja jau sen. Un, cik redzams, viņi dara visu, ko var.
Bet tagad viens neērts jautājums.
Cik Zemessardzes cilvēku tajā stundā bija gatavi nevis ielikt patriotisku karodziņu sociālajos tīklos, nevis uzrakstīt "es par Latviju", nevis atnākt uz nākamajām mācībām ar termosu un sviestmaizēm...
Bet reāli.
Pamest darbu.
Atstāt ģimeni.
Iekāpt mašīnā.
Paņemt ekipējumu.
Un doties tur, kur var būt pavisam cita saruna nekā Facebook komentāros.
Ne gada atskaitēs.
Ne statistikā.
Ne skaistās prezentācijās.
REĀLI.
Un tad paskatāmies uz mierlaika cirku.
Ja Iekšlietu sistēma gadiem nespēj normāli tikt galā ar cilvēkiem, kuri zog, brauc dzērumā, brauc bez tiesībām, dzīvo uz citu vārdiem, uz sava vārda netur neko un valsti uztver kā bezmaksas izklaides platformu... tad rodas pavisam vienkāršs jautājums.
Kas tieši X stundā pēkšņi sāks strādāt citādi?
Policisti nav problēma. Daudzi strādā līdz spēku izsīkumam. Problēma ir sistēma, kura gadiem dzīvo kapacitātes badā.
Policija raksta.
Izmeklēšana velkas.
Tiesas meklē komatus.
Un Temīda, šķiet, jau sen pīpē zālīti kaut kur starp trešo un ceturto instanci, jo realitāte no viņas sen ir aizskrējusi.
Un nē... visaptverošā aizsardzība nav tikai armija.
Aizbrauciet uz slimnīcu.
Tur neviena definīcija neoperē.
Neviena darba grupa neliek katetru.
Neviena perfekti noformēta prezentācija neizveido brīvu gultasvietu.
Kamēr kabinetos tiek pārdēvēta žirafe par kamieli, kamielis par zirgu un viss tiek stratēģiski harmonizēts ar nākamo normatīvo aktu, dzīve vienkārši iet pa priekšu.
Un nē. Latvija nav neizdevusies valsts. Tieši otrādi. Šo valsti katru dienu uz saviem pleciem nes cilvēki, kuri nefilmē TikTok, negaida medaļas un nepublicē katru savu elpas vilcienu.
Bet dzīve, karš, iela un cilvēku psiholoģija māca vienu ļoti nepatīkamu patiesību.
Tajā dienā, kad valsts pārstāj sev uzdot neērtus jautājumus, tā ļoti ātri sāk dzīvot ērtos melos. Un valstis, kuras pārāk ilgi dzīvo melos, agri vai vēlu pamostas jau cita rakstītā scenārijā.
Tāpēc drošību vairs nedrīkst mērīt pieņemto likumu skaitā.
Drošība jāmēra cilvēkos.
Tehnikā.
Reaģēšanas ātrumā.
Un tajā brīdī, kad PowerPoint ir beidzies, kafija izdzerta un pēkšņi sākas īstā dzīve.
Ivars Stivriņš
Fotostāsts - pixabay.com
