Mātes dienas priekšvakarā atminējos par kādu tradīciju, kuru būtu vērts ieviest ģimenē. Tā saistīta ar māti.
MĀTE… katra cilvēka dzīvē vissvarīgākais cilvēks… visa sākums. Māte… Mūs sāpēs laidusi lielajai dzīvei, par katru skabardziņu pirkstiņā vai nobrāztu ceļgalu satraukusies, naktīs pie mūsu gultiņas sēdējusi, ja bijām neveseli, katru mūsu neveiksmi kopā ar mums izdzīvojusi, par katru mūsu panākumu priecājusies, ar savām rūpēm un savu sirds siltumu ģimeni kopā saturējusi, katram labu padomu dot spējusi. Vai viņa nav pelnījusi pāris mīļus vārdus, mazu paldies par lielo darbu?
Vai savā dzimšanas dienā nebūtu jāpateicas mātei par to, ka esam? Vai vīram nebūtu jāpateicas par labu sievu? Un tāpat sievaipar labu vīru? Vai bērnam nebūtu jāpateicas vecmāmiņai par labu māmiņu. Būtu patīkami zināt, ka ir tādas ģimenes, kuras piekopj šādu tradīciju.
Māte ir ģimeni saistoša persona. Aiziet māte pa skuju taku... Bieži ģimene sairst pa mazām ģimenītēm ar savu dzīves redzējumu. Bet vai ģimenes tradīcijas turpinās?
Lidija Vasaraudze
Fotostāsts pixabay.com
