Cilvēka atbildība sākas ar sapratni, kā gudrāk rīkoties, balansējot uz robežas – atjaunot, bet nemainīt; saglabāt, bet nesagraut; izveidot, bet nepazaudēt. Vai mūsu darbības vienmēr ir apsveicamas un veiksmīgas? Vai ar labu domu vienmēr izdodas? Un kad tā labā doma atklāj, ka ir bijusi kļūda? Kā to mainīt, un kas zina, kas var liecināt, vai varēja būt labāk?
Ja šo attiecina uz pilīm un muižām, tad ir jābūt dziļai, pat filosofiskai sapratnei par pili kā būtību, vērtību, kā simbolu, kā vēstures mirkli, ko var sajust te un tagad. Ne katrs, kas iegādājies sev īpašumā muižu vai pili, uzreiz kļūst par pilntiesīgu muižnieku. Ir jābūt smalkai jušanai un uzticībai tam, kas to dara, un svarīgi - ko dara. Tam cilvēkam ir jābūt iekšēji inteliģentam: ar sapratni, smalkumu, personības dziļumu, pat altrusimu un cieņpilnu vēlmi – saglabāt, attīstīt un neizjaukt. Šajā jomā Latvijas izcilākā personība man ir un paliek Imants Lancmanis.
Tikpat plaša atjaunošanas tēmas doma man ir par Preiļu pili – vai mēs spējam attaisnot to ideju un sniegto ieguldījumu, kur teju 60 gadu garumā tapa pēdējā no Borhu dzimtas pilīm Preiļos?
Pils ir kaut kas nedaudz vairāk – tā nav tikai mājvieta vai viesību vieta, tā ir sava laika inteliģences Meka vietējā apvidū, reģionā. Pilī vienmēr bija zināšanas, gudrība un smalkums. Kā savulaik Imants Lancmanis, kad tikāmies sarunās par pilīm, man teica – lai saglabātu šo inteliģences līmeni, smalkumu un patieso sajūtu, pilī nedrīkst atļauties būt prastam, ir jāizglītojas, ir jātur līdzi tam līmenim, kas pilīm ir vēsturiski dabiski izveidojies. Arī pat darba galds, kas atrodas pilī,- tam jābūt pils cienīgam. Un, patiesi - skatoties uz Imantu Rundāles pilī, sēžam viņa darba kabinetā antīkā stila krēslā, pie tāda paša galda, kas atbilda Rundāles pils dzimšanas laikam, es sapratu, par ko ir šis stāsts.
Tā neredzamā, pat neizskaidrojamā inteliģences vibrācija, ko man deva Lancmanis, manī modās un ir palikusi kā paraugs un doma. Pret pili ir jāizturas cienīgi – gan ejot tajā, strādājot, gan stāstot par to.
Domājot par Preiļu pili kā mākslas objektu, man nāk prātā skaista, nosvērta un smalkjūtīga sieviete, kura pati ir tik gaiša un gaisīga kā pavasara saulainās debesis. Tai ir ziediem un zaļām lapiņām klāta gara, gara kleita – ziedošais ainavu parks, tik liels, plašs un daudzveidīgs! Cik daudz mēs varam mainīt vēsturisko, lai tajā justos labi un justu tā vēsturisko dvesmu?
Ir grūti apjaust, kas Dienviditālijas turīgu un ietekmīgu dzimtas atzaru 13. gadsimtā ir pievilinājis te, Preiļos. Nu jau 7 gadsimtu laikā šeit domās un darbos ir radīta vieta, kur smelties spēku, iedvesmu, sirdsmieru un gudrību. Saimniekot te, apmācot mūsu senčus daudziem darbiem, lietām un zināšanām, tāpat arī, daloties ar mūsu latgaļu gudrībām un viedumu. Ir palicis vien tas, ko redzam – pils, vieta, un mēs - pēcnācēji. Ir prieks un gods, ka no Preiļu apkaimes arī mūsdienās nāk tik daudz talantīgu, gudru un skaistu cilvēku. Tātad šī vieta ir īpaša, mīlestības svētīta. Par to liecina skaistais, ainaviskais parks – ar Mīlestības kalniņu, Ādama un Ievas saliņu, Skūpstu akmeni, gulbjiem, Kāzu ozolu un kapelu, kurā tika guldīti paši augstdzimušie fon der Borhi.
Vieta, kas svētīta ar mīlestību, turas ilgi, un tic, ka uzplauks kā skaists zieds. Tā noteikti ir Preiļu pils ar savu muižas teritoriju!
Daudz gadu pagāja, līdz cilvēkos bija ne vien ticība, mīlestība un vēlme, bet arī reālas iespējas sākt pils fundamentālu atjaunošanu - 2016. gadā. Atjaunošanas ideja bijusi vienmēr, arī pēc pils ugunsgrēka, arī pirms reālu darbu uzsākšanas. Tas šķiet tā, kā saka latgaļi – sāc apstrādāt zemi, Dieviņš sēklu iedos. Tā ir noticis arī ar pili, nepadodoties pirmajām neizdošanās reizēm, un – galu galā – uzsākot šo pirmo soli.
Lai cik tas nebūtu zīmīgi, bet tieši 2016. gadā ierados atpakaļ uz mājām no ārvalstīs pavadītiem daudziem gadiem. Tad gan uzreiz nebiju sasveicinājusies ar pili, tas notika pamazām – kā jau ar skaistu, inteliģentu meiteni pienākas.
Sākotnēji, saistībā ar Preiļu pili, man bija gada darbs izpētei un visas situācijas salikšana kopā – lai saprastu, ko un kā gudrāk sākt darīt. Un kā svētība man un zīme no pils nāca doma par mūsdienu Preiļu muižas kompleksa logo – tā vien likās, ka skaistā pils man pamāja ar rociņu jeb savas dzimtas ģerboņa lapiņu...
Zīmes tika saņemtas un saredzētas. Drosme bija ne tik daudz noticēt sev, jo pārliecības un spēka man daudz, bet noticēt citiem. Un ar to vien nepietiek, vajag, lai notic arī tie citi. Man bija svarīgi saprast, vai eju to pareizāko ceļu un, kad savas idejas, sapratni par pils un parka atjaunošanu izklāstīju Lancmanim, tad izrādījās, ka mums domas sakrīt un vijas vienā virzienā. Tā vien likās, ka tas redzējums ir tik patiess - tāds, kas var, darbojoties praktiski, atklāt patieso vēsturisko pils spēku, skaistumu un vēsturisko auru. Tas deva man spēku un iedvesmu darīt. Protams, ir skumji, ja nenotic, un savās iespējās es biju ierobežota. Nenoticēja tie, kas bija lēmēji pie varas. Un var jau būt, ka vienkārši viņu skatījums bija kardināli cits, par to arī tas izdarītais tagad liecina. Nav mans personisks īpašums Preiļu pils, tieši tāpēc arī katra mēs tagad ejam savu ceļu.
Preiļu pils ir īpaša ar to, ka, lai gan ārēji izskatās romantiska un reprezentatīva, tās vēsturiskais iekštelpu plānojums atklāj, ka tā bija paredzēta dzīvošanai, nevis publiskiem pasākumiem. Jā, parks un ainava pastiprina šo svinīgo tēlu, pils ārpuse apvieno simbolisku, romantisku formu, bet iekšēji tā ir bijusi praktiska, ikdienas dzīvei piemērota. Tas nozīmē, ka tā laika reģionālā varas elite - Jozefs Heinrihs fon der Borhs (valsts ierēdnis, diplomāts, apgaismības laikmeta domātājs, ceļotājs, dabaszinātnieks) - šeit bija paredzējis sev un savai ģimenei miera meku, zināšanu glabāšanas vietu, mīlestības un atpūtas vietu, kur var dzīvot, strādāt un pārvaldīt. Varbūt tieši tāpēc pilī vienmēr ir bijis tik viegli un gaiši, tāda patīkama sajūta, svinīga un lepnuma sajūta – tas viss ir tepat, pie mums!
Uzsākot strādāt Preiļu muižas kompleksā, pils kā dāma vēl bija vien ar jaunu cepurīti – jumtu. Staigājot pa pils telpām, kur cauri pūta vējš, bija redzami sienās dūmvadu caurumi, logu vietās tikai tukšas ailas, sienas, kuras tik daudz piedzīvojušas un ļāvušas sevi krāsot, gleznot, aprakstīt un mūsdienās appūst ar grafiti, spēja saglabāt tādu īpašu sajūtu – tā nav tikai ēka, tas ir kaut kas smalkāks. Es izjutu dziļu cieņu pret tiem vīriem, kas nu pucēja “jaunkundzi” atkal – viņu darbs bija gan lielajos ziemas salos, gan lietainās dienās, gan vasaras karstumā. Viņu pozitīvie smaidi, sarunas un mīlestība pret to, ko dara, ir radījusi vēl vienu “drēbju kārtu”.
Pa laikam man pils dāvāja kādu savu seno lietu, ko nodevu muzejam, tik patiesajam krājumu glabātājam Rihardam Sisojevam. Reizēm pati gāju apzinātos izlūkos un sarunās ar pili, lai kaut mazu lausku veidā tuvotos tam patiesajam vēsturiskajam šarmam un sajūtai. Īpaši atmiņās palikusi situācija, kad pilij tika ierīkota zibensaizsardzības sistēma. Visapkārt tai bija izrakta tranšeja, kur atraktajā gruntī pamanīju mazas lauskas – podiņu krāsns seno godību. Un jaunatklājumu azartā abi ar Rihardu sākām čubināt izrakto zemi, meklējot jaunus atradumus. Šeit sajutu to īsto vēsturnieku prieku un degsmi: tā sajūta, kad atrodi kādu pils trauka lausku, podiņu krāsns fragmentu, tā līdzvērtīga maza bērnam patiesas laimes mirklim. Un šeit ir saprotams, kāpēc mums viedi vīri māca saglabāt sevī bērnu – jo tas ir patiess, tīrs un neticami laimīgs. Tā mēs abi ar Rihardu jutāmies, un netraucēja nedz ziema, sals, nedz nelielais sniedziņš, kas tā viegli sedza “jaunkundzes” atklāto kājiņu zem kleitas. Un tad jau arī nāk tā apjausma – cik viegli ir visu iznīcināt un pazaudēt! Tā rokoties un pētot, atklājām vēl vienu pils noslēpumu, par kuru Rīgas Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes eksperti brīnījās – vai tiešām Latgalē 200 gadus atpakaļ varēja būt tādas lietas?! Jo iepriekš tas ir bijis tikai Rīgas pilīm. Proti - Preiļu pilij visapkārt ir bijusi izveidota lietus notekūdeņu sistēma – hidrotehniskā sistēma – zem zemes no ķieģeļiem izmūrēts notekūdeņu kanāls. Tas norāda, ka savulaik Preiļos bija jaunākās tā laika tehnoloģijas un iespējas, šī vieta bija vērtība reģionāli un tā laika dalījumā.
Skumji, ka tā laika vērtības, kā grāmatas, mēbeles, trauki un dažādi interjera priekšmeti, ir zuduši. Uguns liesmas atņem tā, ka nav cerību ko atgūt. Un tomēr – pils dvēseli un sajūtu pazaudēt nevar, ja vien spēj to apjaust un saprast. Strādājot Preiļu pilī, sapratu, ka tieši sajūtu un ēkas “elpu” varam saglabāt un atklāt nākotnes apmeklētājiem – mūris, koks, kaļķa apmetums, vecās logu, durvju ailas - tie ir pilij svarīgi elementi. Pat parka dīķa tīrīšanas laikā atrastā pils ozolkoka kāpņu margas daļa – margu balustrs, kura autentiskumu var pierādīt no pils iekštelpās redzētās senās fotogrāfijas, bija kā iedvesmas avots. Mēs varam atdarināt to, kas bijis! Man nav zināmi iemesli, kāpēc iekštelpu remonta laikā tomēr kāpņu margas un tās elementi netika atveidoti pēc atrastā parauga. Pati pils dāvāja šo mazo dāvaniņu, cerībā tās pielietojamībai. Arī Lancmanis uzsver, ka restaurācijai vai rekonstrukcijai nav jāpadara lietas “jaunas” un modernas. Ir jāsaglabā vecuma sajūta, autentiskuma sajūta. Tas piešķir telpai dvēseli, tas dod iespēju katram apmeklētājam izstāstīt stāstu – kā pils ir pati dāvājusi pazaudēto, lai atjaunotu vēsturisko.
Piekrītu Lancmanim, pils iekšpusē nav jāizskatās tā, it kā tā būtu uzcelta vakar, it īpaši, ja to mēs iekšpusē modernizējam. Tā vairs nav vēsturiska iekšpusē. To, ko varējām atklāt un uzsvērt, radīt šo vēsturisko sajūtu - to iespēju mēs zaudējam, ja visu skatām kā moderno. Var izteikt drosmīgus saukļus, ka veidojam pili kā modernu vietu. Bet tās patiesībā ir pilnīgi pretējas lietas! Tāpat kā dienā nez vai izdosies radīt nakti, un naktī, lai kā izgaismosim, dienas sajūtu neiegūsim. Esmu ar pārliecību, ka katrai vēsturiskai muižai vai pilij ir jāsniedz cieņa, un tā jāatjauno kā patiesa – ar cieņu pret laika slāņiem. Vēsture ir slāņaina, un šie slāņi stāsta pils stāstu. Modernā apdare un iekštelpu izveide mūsdienu stilā pazaudē stāstu un pazaudē vēsturi. Šādi mēs nevis saglabājam, bet uzliekam klāt vienu jaunu, biezu slāni. Tad kāpēc nebūvēt jaunas, mūsdienu ēkas, kur izpaust šī laika skatījumu? Pils ir kaut kas cits - tā ir vērtība, kas nāk no pagātnes, vērtība, kas stāsta vēsturi. Ikviens, kurš grasās nākt uz pili, ir gaidās par vēsturiskām tā laika sajūtām. Tieši tas arī dāvā ēkai šarmu, pievilcību un vēlmi tajā doties vēl un vēl. Restaurējot pili, ir jārestaurē arī gaisotne tajā.
Protams, pilī ir jāierīko modernās ērtības, tikai tas jādara gudri, tās jāievieš neredzami. Ideālā veidā ir jauno pielāgot vecajam, nevis otrādi. Rozetes, vadi, vai - kā piemērs Preiļu pilī - mūsdienīgais griestu apgaismojums nedrīkst dominēt pār sienu ornamentālajiem stuko dekoriem, moldingiem, frīzēm. Šeit, diemžēl, mūsdienu risinājumi “izlec” priekšplānā. Šādu pieeju stingri noraida Imants Lancmanis, viņš to uzskata par “kultūrvēsturisku vandālismu”. Tas ir kā nāves spriedums ēkas dvēselei, jo tādējādi autentiskās vērtības tiek nonivelētas, nogalinot ēkas elpu un faktūru, pazūd vēsturiskais apjoms. Šādi zūd konkrētās vietas stāsts un unikalitāte. Šādi veidojas mūsdienu standarta ēku vienveidība.
Pils iekšpusei ir jāstāsta par tās bijušajiem saimniekiem, par notikumiem, kas pieredzēti. Tagad neatrodot Preiļu pilī, iepriekš esošās, labi saglabājušās vēsturiskās durvju ailas, kur vēl redzamas pils ugunsgrēka sekas, vēlētos jautāt – kur tās pazudušas? Un vai jaunās, modernās stāsta par pils būtību un tās laiku? Vai telpā, kur pils vēsturiskais, nākamais īpašnieks, vēlākais Krievijas sūtnis Itālijā un Zviedrijā, Konstantīns Guļkevičs bija ierīkojis baznīcu ar altāri (altāra vērtņu ailes joprojām ir saglabājušās) un izbūvējis pilij rietumu torņa augšējā daļā koka zvannīcu, vēlētos, lai daudzus gadus bijusī sakrālā telpa kļūst par modernisma vietu? Cik daudzās muižās un pilīs ir šāda unikāla telpa, par kuru varētu stāstīt un teikt, ka tā ir svētīta vieta?
Es esmu Lancmaņa vērtību un uzskatu piekritēja, es esmu par cieņu pret vēsturisko un saglabāto mantojumu. Modernisma risinājumi vēsturiskā pilī ir pieļaujami tikai tad, ja tie neiznīcina autentisko substanci, ir reversējami un nepārkāpj ēkas vēsturisko telpisko un māksliniecisko raksturu.
Šeit arī atklājas atbilde uz manu jautājumu – vai mūsu darbības ir vienmēr apsveicamas un veiksmīgas? Ikvienai idejai ir jēga, ja to savieno ar pareizu, tai atbilstošu vidi.
Preiļu pils man vienmēr būs atmiņās kā unikāla pieredze, kur varēju skatīt tos mirkļus, kad bija vien tukšas logu ailas, grīdu neesamība, putnu brīvība telpu lidojumos un nodrupuši mūrējumi. Un tomēr - Preiļu pils nav tikai mūri, torņi un anfilāde – tai ir savs raksturs, vieglums un atmiņa. Tai ir sava Baltā dāma un svētība no Dieva. Preiļu pils atveras tiem, kuri to ciena, saprot, jūt un sadzird.
Sandas Čingules un ģimenes, un https://latgale.travel/ fotostāsti
