Kad bērniem jautā, kas ir Vasarsvētki, viņi visbiežāk atbild: tie ir svētki, kuros svin vasaras sākumu. Un patiešām – daudziem no mums šīs dienas asociējas ar zaļām bērzu meijām. Tomēr vīstošie bērziņi baznīcās un mājās pauž kaut ko daudz dziļāku un izsauc svētsvinīgu noskaņu. Kristīgajā pasaulē tie ir vieni no gada lielākajiem svētkiem, ko pamatoti dēvē par Baznīcas dzimšanas dienu.
Kāpēc Svētais Gars ieslēpjas vasarā?
Mūsu tradīcijā Svētais Gars savā ziņā slēpjas aiz vasaras krāšņuma. Viņš ir Dzīvības Gars, tādēļ Viņam piestāv nevis lietains rudens, bet gan plaukstošs pavasaris un ziedoša vasara. Viņš ir klātesošs visur, kur atjaunojas dzīvība.
Svēto Rakstu sākumā lasām, ka Dieva Gars lidinājās virs ūdeņiem. Ūdenim Radītājs ir piešķīris īpašu nozīmi – līdzīgi kā cilvēka miesai, kas lielākoties sastāv no ūdens. Mūsdienu zinātnieki atzīst, ka ūdens molekulām piemīt unikāla spēja uztvert ne tikai materiālās pasaules impulsus, bet arī cilvēka dvēseles stāvokli. Ūdens kļūst īpaši veselīgs, ja to dzeram ar pateicību Radītājam, kā to darīja svētais Asīzes Francisks: "Es slavēju Tevi, Dievs, un pateicos par brāli ūdeni." Turpretī tehnoloģiskais starojums un cilvēka dusmas uzturu padara neveselīgu.
Tāpat kā no ūdens ir atkarīga fiziskā dzīvība, arī mūsu dvēselei ir nepieciešama Svētā Gara žēlastība. Svētais Gars ir Trīsvienības trešā Persona – Mīlestība, ar kādu Tēvs un Dēls mīl viens otru. Visa pestīšanas vēsture ir stāsts par to, kā vienīgais Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars – atklāj sevi, izlīgst un nodibina vienotību ar cilvēkiem. Būdams pilnīgi laimīgs savā dievišķajā dabā, Dievs savā Labvēlībā vēlējās piešķirt arī mums savas dzīves godību un darīt mūs laimīgus.
Kamēr neesam personīgi saņēmuši Svēto Garu, šī dāvana mūsos nesasniedz savu mērķi. Dieva uzvara pār grēku īstenojas brīdī, kad Jēzus mirst krustā un kļūst starojošs Lieldienās. Taču šīs uzvaras augļi – siržu atjaunotne un Dieva valstības atnākšana pilnīgi atklājas Vasarsvētkos. Ja Jēzus nāve un augšāmcelšanās neuzdāvinātu Svēto Garu, tās paliktu tikai kā vienreizēji notikumi vēsturē, bet cilvēka iekšienē nekas būtiski nemainītos un mēs būtu nošķirti no Dieva. Mēs esam debesu Tēva bērni tieši tāpēc, ka Gars mājo mūsu sirdīs.
Cilvēku roku darbs vēsturē bieži bijis nesaskaņu un lepnības pilns. Spilgts piemērs tam ir Bābeles tornis – valodu strīdu un nesaticības simbols. Arī vēlākos gadsimtos cilvēka patmīlība ir mudinājusi celt līdzīgus "torņus". Itālijā ir neliela viduslaiku pilsētiņa San Džeminjano, kur vēl šodien slejas vairāki četrkantaini torņi. Lai gan tie izskatās gleznaini, patiesībā tie ir dažādu turīgo ģimeņu lepnības auglis – katra dzimta vēlējās pārspēt pārējās ar savu augstāko torni. Šīs pūles bija izšķērdētas, bet sabiedrība – sašķelta, lai gan, apvienojot spēkus, viņi būtu varējuši uzcelt vienu kopīgu un patiesi brīnišķīgu celtni.
Arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā kādā dievnamā izcēlās līdzīgs reāls "lūgšanu grāmatiņu karš" – dažādu valodu lūdzēji nespēja vienoties par lūgšanu laikiem un sāka ar lūgšanu grāmatām burtiski sist viens otru. Šādi tautas skaldītāji vienmēr nes nelaimi, jo ikviens saprot, ka sašķeltība novājina, bet vienotība stiprina. No turienes arī nāk postošais princips – "skaldi un valdi" – sēt nesaticību starp cilvēkiem, apgabaliem vai tautām.
Baznīcas tēvi māca, ka pasaulē tiek celtas divas pilsētas: Bābele, kuru ceļ egoistiska sevis mīlestība ("Ko dzīve man vēl var dot?"), un Jaunā Jeruzaleme, kuru ceļ Dieva mīlestība un kalpošana citiem ("Ko dzīve vēl gaida no manis?").
Vasarsvētku notikums ir pilnīgs pretstats Bābeles un San Džeminjano sajukumam. Apustuļu darbu grāmatā svētais Lūkass apraksta, ka Vasarsvētku dienā mācekļi bija sapulcējušies kopīgā lūgšanā vienuviet. Pēkšņi no debesīm atskanēja rūkoņa, it kā stipra vēja brāzma, un pār viņiem nolaidās liesmojošas uguns mēles. Svētais Gars piepildīja visus, un viņi sāka runāt dažādās valodās.
Šī notikuma brīnišķīgās sekas atklājās uzreiz: Dieva Gars apvienoja visus ticīgos vienā lielā ģimenē, kurā vairs nav tautību, rasu vai novadu barjeru. Kā rakstīja svētais Augustīns – tas, kas cilvēka miesai ir dvēsele, Kristus miesai jeb Baznīcai ir Svētais Gars. Viņš ir neredzamais un pārdabiskais spēks, kas dod dzīvību, uztur ticīgo vienotību un nojauc šķeltniecību. Lai gan pienākumi un dāvanas ir dažādas, visi Dieva priekšā ir vienādi – brāļi un māsas, - aicināti uz vienu mūžīgo mērķi.
Vēja, ūdens un uguns milzīgais spēks.
Tā kā Svēto Garu var nojaust tikai Viņa darbībā, Bībele Viņu attēlo ar trim varenām dabas stihijām. Tas ir milzīgs garīgs spēks:
• Kā vējš. Viņš nāk kā stipra brāzma, kas attīra cilvēka dvēseli, vētot vērtīgos graudus no tukšajām pelavām.
• Kā uguns. Viņš nāk liesmās, lai šķīstītu mūs, līdzīgi kā uguns attīra zeltu un sakausē atsevišķus gabalus vienā veselumā. Uguns kausē pat viscietāko lepnību, darot sirdi mīkstu.
• Kā ūdens. Viņš remdē dvēseles slāpes. Pats Jēzus teica: "Kam slāpst, lai nāk pie manis un dzer! Kas uz mani tic, no tā iekšienes plūdīs dzīvā ūdens straume".
Svētais Gars darbojas kā augstākais Vienotājs: līdzīgi kā ūdens no miltiem izveido vienotu maizes mīklu un no cementa – izturīgu betonu vai kā vējš sapūš sniega graudus varenās kupenās un smiltis – kāpās. Viņš mūsos atbrīvo iekšējos spēkus un veido Jēzus līdzību.
Kad lasām Svētos Rakstus, Svētais Gars mums dāvā dziļu Dieva Vārda izpratni, ko var saukt par Vārda "pavairošanas" brīnumu. Evaņģēlija vārdi katrai dvēselei skan citādi – atbilstoši tās vajadzībām. Tie ir kā mazi pumpuri, kas pavasara saulesstaros uzplaukst un pārvēršas krāšņos ābeļziedos, izkliedējot dvēseles tumsu.
Likums, kas ierakstīts sirdī, un eņģeļa sēklu veikals
Vasarsvētki vēsturiski bija jūdu pateicības svētki, kuros pieminēja desmit baušļu saņemšanu piecdesmit dienas pēc iziešanas no Ēģiptes. Toreiz Svētais Gars bija redzams kā Dieva godība mākonī. Vecā derība ar Mozus starpniecību bija atnesusi rakstītos baušļus uz akmens plāksnēm – ārpus cilvēka sirds. Savukārt Jaunajā derībā Jēzus Kristus ieraksta šo dzīvības gara likumu tieši mūsu sirdīs. Svētais Jānis Hrizostoms to izteica šādi: "Apustuļi nenokāpa no kalna kā Mozus, nesot rokās akmens plāksnes. Viņi izgāja no Pēdējo vakariņu telpas, nesot savā sirdī Svēto Garu un visur izdalot gudrības un žēlastības dārgumus."
Mums visiem ir vajadzīgas septiņas Svētā Gara dāvanas: gudrība, prāts (saprāts), padoms, spēks (drosme), prasme (zinības), dievbijība un Dieva bijāšana. Tomēr garīgajā dzīvē svarīgi saprast kādu būtisku patiesību, ko izgaismo sena līdzība.
Kāds jauneklis sapnī redzēja, ka ir iegājis brīnumainā veikalā, kur aiz letes stāvēja eņģelis. Jauneklis priecīgi jautāja: "Ko Kungs šeit pārdod?" - "Visu, ko vien tu vēlies," laipni atbildēja eņģelis. Jauneklis sāka lēni un apdomīgi prasīt: "Tad, lūdzu, iesaiņojiet man beigas visiem kariem, labākus dzīves apstākļus, maizi izsalkušajiem un mājas bezpajumtniekiem!" Viņa vēlmēm nebija gala. Kad viņš uz brīdi apklusa, eņģelis pasmaidīja un sacīja: "Piedod, jaunais cilvēk, bet tu mani neesi pareizi sapratis. Es šeit nepārdodu nekādus gatavus augļus. Es šeit pārdodu tikai... sēklas."
Iegūt to, ko vēlies, tu vari, tikai lūdzot Garu, un Viņš tev labprāt to dos, ja vien būsi Viņam paklausīgs. Svētais Gars iedēsta šīs dāvanas kā sēklas, bet mūsu uzdevums ir tās kopt un nest augļus. Izcils piemērs ir Dieva bijāšanas dāvana. Tas ir iekšējs dvēseles stāvoklis, kas aiz dziļas godbijības un mīlestības pret Tēvu izjūt riebumu pret visu, kas varētu aizvainot labo un žēlsirdīgo Dievu. Jo vairāk cilvēks izvairās no tā, kas pazemina viņa kā Dieva bērna cieņu un drosmīgi nostājas pret ļaunumu, jo vairāk šī sēkla attīstās un sāk nest saldos Svētā Gara augļus: mīlestību, prieku, mieru, pacietību, cēlsirdību, labestību, laipnību, lēnprātību, uzticību, kautrību, atturību un šķīstību. Kad rīkojamies nesavtīgā mīlestībā, cilvēks uzreiz izjūt patiesu brīvību un sirdsapziņas mieru.
Vai Dievs šodien ir tālu?
Dažkārt cilvēki skumst: "Ak, cik es būtu laimīgs, ja būtu dzīvojis Jēzus laikos! Tad es būtu sastapis Dievu, bet tagad Viņšir tik tālu." Tomēr Dieva klātbūtne šodien Svētā Gara personā mums ir vēl pieejamāka. Toreiz, lai sastaptu Jēzu, vajadzēja mērot tālu ceļu un spiesties cauri pūlim. Savukārt šodien Tas pats vienīgais Dievs Svētā Gara personā kā kluss, uzticams un izpalīdzīgs Ciemiņš mājo ikviena kristieša dvēselē. Vasarsvētki pastāvīgi turpinās kristiešu sirdīs.
Dievs pilnībā respektē mūsu brīvību un maigi klauvē pie sirdsdurvīm. Svētā māsa Faustīne rakstīja, ka katram ir iespēja turēties Svētajam Garam pie rokas kā mazam bērnam pie savas mātes rokas un drosmīgi sekot Viņa iedvesmām. Šajā mīlestības Garā mēs spējam pareizā veidā mīlēt savu tautu un tēviju, gūt mierinājumu vislielākajās grūtībās un paciest vajāšanas. Viņš iedzīvina ikvienu labu ierosmi un kārdinājumos iedveš tūlītēju riebumu pret ļaunumu. Baznīcas svētums nav tikai cilvēku nopelnu summa, bet gan tiešs Svētā Gara darbs.
Lielais orķestris un -Ko darītu Jēzus?
Svēto Garu var salīdzināt ar diriģentu plašā orķestrī. Katrs instruments ir atšķirīgs, tomēr tieši Dieva Gars ir Tas, kurš apvieno visus nedalāmā Kristus miesā, kur katram ir sava unikāla vieta Evaņģēlija sludināšanā. Skaists šīs vienības piemērs ir ikgadējie Ģimenes svētki Rīgā, kur dažādu konfesiju kristieši un labas gribas cilvēki kopīgi pauž drosmīgu atbalstu laulības un ģimenes vērtību saglabāšanai.
Svētais Gars mūs mudina iziet no individuālisma. Daudzas draudzes jauniešiem dāvina rokassprādzi ar uzrakstu: "Ko darītu Jēzus?" Ar to saistīts kāds patiess stāsts no ASV, kur skolā iebruka bruņots uzbrucējs. Kādu puisi ar savu ķermeni aizsedza klasesbiedrene. Meitene gāja bojā, dāvājot puisim dzīvību. Vēlāk viņš uzzināja, ka šī meitene vienmēr nēsāja šo rokassprādzi. Kritiskajā brīdī viņa izdarīja to, ko savā nesavtīgajā mīlestībā būtu darījis Jēzus. Kā mācīja SvētaisAkvīnas Toms: "Tur, kur ir mīlestība, ir klātesošs Svētais Gars, kas vada mūs uz pilnīgu prieku."
Par šīs pilnīgās vienotības paraugu mēs saucam Vissvēto Jaunavu Mariju, kuru Gars sagatavoja Pestītāja pieņemšanai, nonākot pār viņu un īstenojot brīnumaino Dieva Dēla iemiesošanos. Tas pats Gars ir darbojies un veidojis mūsu tautas ticību cauri gadsimtiem, vienojot to ap tikumības vērtībām. Kā pravietoja Ezehiēls, Viņš būs klāt arī pie mirušo atdzīvināšanas: "Tā saka Kungs Dievs: Lūk, es jums dodu Garu, lai jūs atdzīvinātu."
Kā atraisīt šīs apslēptās spējas?
Svēto Garu mēs saņemam jau kristībā – tajā brīdī Vissvētā Trīsvienība iemājo mūsos. Ar saviem spēkiem vien garīgajā dzīvē nespējam neko – Svētā Gara darbība ir izšķiroša. Viņš mūs paņem savā vadībā, un tikai tad mēs spējam pašaizliedzīgi mīlēt.
Kad sakām, ka mūsu dzīvē vajadzīgi jauni Vasarsvētki, tas nozīmē, ka mēs paši Dieva žēlastības iespaidā atmostamies un dziļāk apzināmies Viņa klātbūtni. Katra nākamā sakramenta, īpaši Iestiprināšanas sakramenta, saņemšana šīs apslēptās spējas mūsos atbrīvo un aktivizē. Svētais Gars ir arī mūsu lūgšanas balsts. Ja kādreiz jūtamies nespējīgi un sūdzamies, ka neprotam lūgties, apustulis Pāvils mūs mierina: "Gars nāk palīgā mūsu vājībai, jo Gars pats aizlūdz par mums neizsakāmās nopūtās."
Mēģināsim no visas savas sirds izjust to tīro laimi un drošību, ko sniedz Svētā Gara klātbūtne mūsu dvēselē. Lūgsim Viņa palīdzību pirms katras lūgšanas un pirms katras sarežģītas situācijas risināšanas, paļaujoties uz Viņa dzīvības pilno iedvesmu. Jo tam, kurš patiesi mīl, nav baiļu – pilnīga mīlestība aizdzen visas bailes.
Svētīgus visiem Svētā Gara nosūtīšanas un dievbijīgas saņemšanas svētkus!
Fotostāsts - pixabay.com
