Madeleines Martinas romāns “Noslēpto grāmatu sargātāja” pārņem lasītāju ar līgani plūstošu sižetu par dzīvi Varšavā Otrā pasaules kara laikā. Kad liekas, ka tik daudz par šo laika periodu lasīts, patīkami bija atklāt jaunu veidu, kā aprakstīt kara laikā piedzīvoto bez pārlieku lielām šausmām. Un tas izdevies tieši no cilvēku skatu punkta, kuriem rūpēja nacistu aizliegtās literatūras saglabāšana. Ja ir gadījies būt Varšavā, staigāt pa tās vecpilsētas ielām un skatīt kādu no tās bibliotēkām, romānā lasītais dos īstu klātesamības sajūtu.
Vēl neizlasot autores piezīmes, kas, manuprāt, salika visus punktus uz i, top skaidrs, ka grāmatas autore ir rūpīgi meklējusi sižeta līniju, lai tajā varētu ieaust maksimāli daudzus reālās vēstures momentus, lai, tāpat kā romāna galvenā varone Zofja, kaut nedaudz saglabātu nākotnei to, ko karš izpostīja – poļu kultūras un sadzīves iezīmes, personības, vides, ielu, ēku aprakstus...
Epilogs kā atskatīšanās uz notikušo ar laika nobīdi uzjundīja visvairāk emociju. Saprast, ka mīļotā cilvēka radošais darbs tomēr ir pārdzīvojis kara šausmas un tiek izrādīts publiskai apskatei, vienlaikus ir skaudri un skaisti...
Ticu, ka katrs, kas lasīs šo romānu, atradīs savu sižeta līniju, bet, man, lasot grāmatu par grāmatu saglabāšanu, nostiprinājās pārliecība, ka tieši grāmatā rakstītajam vārdam ir spēks. Laikā, kad tik ļoti pasaule koncentrējas uz digitalizāciju, tiek aizmirsts pats galvenais – ekrānos ņirbošā informācija ir kā rīta rasa, kas, saules staru sasildīta, izkūp gaisā. Bet grāmata savu vēstījumu glabā nākotnei.
Mani patiesi uzrunāja atziņa, ko romānā pieminēta rakstniece velta galvenajai varonei, kura mīl grāmatas, organizē grāmatu lasītāju klubiņu pat kara laikā, glābj aizliegtās grāmatas un dziļi sirdī šaubās, vai arī viņai nevajadzētu kļūt par rakstnieci – "Grāmatas ir lielisks veids, kā nodot savu vēstījumu pasaulei. Tā var būt kāda ideja, kas uzplaukst un pārtop par dzīvesveidu. Tā var būt jauna teorija, ko cilvēce turpina pētīt un attīstīt. Tas var būt ceļš, pa kuru gājuši tikai nedaudzi. Kad tev būs ko pastāstīt, stāsts pats burtiski lauzīsies uz āru, un tu vairs nespēsi to noturēt”.
Cilvēks, kurš savas dzīves laikā ir piedzīvojis visdažādākos dzīves pavērsienus, ar laiku pats kļūst par sludinātāju (lasīt – rakstnieku), lai ar savu rakstīto vārdu ko līdzīgu palīdzētu pārdzīvot citiem.
Anita Gāga
Publicitātes fotostāsts
