Līvānos laiks nekad netiek skaitīts stundās, jo brīdis, kad stikls ir dzīvs, ir ļoti īss. Tas uzkarst kā lava un, noskaitot līdz 50, sastingst, iemūžinot šo brīdi. Tik īss mirklis, gandrīz nepamanāms, un tomēr pietiekams, lai kļūtu mūžīgs!
Stikls ir dzīvs, kamēr tas plūst, elpo un pakļaujas, bet starp šo kustību pastāv ļoti trausla robeža, līdz tas sastingst, iegūstot formu. Stikla pūtēji šo brīdi pazīst. Viņi to nesauc vārdos — viņi to jūt. Karstumā, kas pārsniedz
1200 grādus, stikls kļūst sarkans kā lava. Tas kvēlo, vilina, bet arī biedē ar savu karstumu un nevaldāmo raksturu. Tam nevar pietuvoties, ja neesi to iepazinis, un tomēr tas ir tik vilinošs. Stikla pūšana ir kā maģiska deja ar uguni — katram solim jābūt pārdomātam, un novērsties no tā nevar ne uz mirkli. Jābūt tiešam acu skatienam, drošai kustībai un spējai noturēt šo karstumu stiklā pēc iespējas ilgāk.
Deja ar stiklu ir nepārtraukta kustība. Roka, elpa, pagrieziens. Ritms, kas nav iemācīts, bet ko stikls pats norāda. Reizēm tas ir valsis — viegls un plūstošs. Reizēm tango — saspringts un kaislīgs. Stikls virpuļo kā dzīva būtne, un meistars to vada, bet nepakļauj. Tas neatklāj savus noslēpumus pilnībā, starp stikla pūtēju un stiklu vienmēr paliek kāds mazs noslēpums.
Dzīvā stikla laiks — atliek noskaitīt līdz piecdesmit — un viss ir noticis. Dzīvais stikls ir kļuvis par formu. Vāzi. Glāzi. Trauku. Priekšmetu, kas klusē, bet sevī glabā kustību, karstumu un to vienu neatkārtojamo mirkli.
Šis mirklis — tas ir Līvānu stikla gars. Līvānu stikla gars dzimst darbnīcā, un katrs, kurš pieskaras krāšņajam stiklam, tiek noburts no spožuma un aristokrātiskā vēsuma. Caur katru stikla darbu Līvānu stikla gars dodas tālāk — plašajā pasaulē. Tas dzīvo arī ārpus stikla pūšanas darbnīcas sienām — starp Dubnu un Daugavu, kur ūdeņi satiekas un plūst, kur ainava kļūst par līniju, par krāsu, par iedvesmu. Šo divu upju vijīgums ieplūst stiklā. Aveņu
sārtums iekrāso glāzes un vāzes. Latgales ainavas greznās līnijas un krāsas pārtop traukos. Pavasara ūdeņi, rudens dūmaka, vakara gaisma — viss atrod savu vietu stiklā.
Stikls vienmēr stāsta. Tas runā ar tiem, kas prot klausīties. Ar tiem, kas ir pieskārušies tā karstumam un sapratuši — tas nav tikai materiāls. Tas ir raksturs. Untumains, neparedzams, bet, ja to iemīl, — uzticīgs. Rokās, kas veido. Acīs, kas redz. Sirdīs, kas jūt. Un katrā darbā tas atkal piedzimst no jauna — uz mirkli, kas kļūst mūžīgs.
Līvānu stikla gars mājo līvāniešos, kas dzīvo šajā mazajā, bet uzņēmīgajā pilsētiņā, kurai šogad būs tikai 100 gadi. Jā, Līvāni ir “mazā Venēcija”, kur ne tikai ūdens apvij šo karsto Līvānu stikla gara mājvietu, bet arī stikla spožais krāšņums spēj izkausēt jebkuru sirdi. Līvānu pussalā pukst karsta sirds. Tā nepazīst mieru. Tā nepārtrauc kustību. Tikai naktīs tā kļūst klusāka — it kā elpotu dziļāk, gaidot nākamo dienu, nākamo kustību, nākamo stāstu.
Visi ceļi ved uz Līvāniem, jo šeit pukst vienmēr karstā Līvānu stikla sirds!
Līvānu stikla un amatniecības centra fotostāsti
