Es 25 gadus iestudēju un rakstīju lugas Baltinavas amatierteātrī “ Palādas”, tagad jau kopš 2025. gada 1. jūlija stafeti ir pārņēmis cits vadītājs. Bet lugas turpinu rakstīt un piedāvāt gan palādiešiem, gan citiem teātriem.
Savu “ dramaturga” darbību uzsāku jau ap 1989. gadu, kad vajadzēja humoristiskus skečus manis vadītajam skolēnu dramatiskajam pulciņam Baltinavas vidusskolā. Tad arī ieskanējās atsevišķu skolēnu
runā Baltinavas izloksne. Viņi uzdrošinājās literāro tekstu pārvērst latgaliski, un tai laikā no skatuves tas jau bija kaut kas neparasts. Tie bija īsi skeči par Baltinavas ikdienu un tās ļaudīm.
2001. gadā uzrakstīju lugas “ Ontans i Anne” pirmo daļu, un teksts jau bija Baltinavas izloksnē. Tās bija
manas pirmās ugunskristības, jo rakstīju tā, kā runāja mūsu pusē. Spītīgi turos pie tā arī tagad, jo,
piemērojot manu Baltinavas izloksni pieņemtajiem latgaliešu rakstu valodas likumiem, tā zaudētu daudzas
savas īpatnības.
Skatītāji gribēja komēdijas, un es tās rakstīju, jo laikam jau cilvēkiem savas problēmas un bēdas vieglāk pārciest caur smieklu asarām, nevis īstajām. Ikdienas rūpes noliec dvēseli tāpat kā lietus krāšņi saplaukušu
peonijas ziedu – pasmējies par sevi un citiem, un, skat, lietus no tevis ir izpilējis, un tu kaut uz brīdi jūties viegls un brīvs no tā smagās nastas.
Lugu tematika aptvēra Baltinavas pusē dzirdētus notikumus, arī personas sintezēja sevī vairāku cilvēku
iezīmes, tā ka tīru prototipu man nav. Lugās atdzīvojās lauku iztukšošanās problēma, cilvēku saskarsmes trūkums, pamestība un atsvešinātība, rūgtā vientulība, cilvēku centieni notvert zūdošo kopības sajūtu,
saglabāt un nodot tālāk savu pieredzi un zināšanas. Te ir arī vecāku un bērnu attiecības, kaimiņu sadzīve, ikdienā notikuši pārpratumi un cilvēku vājības, ienākošās globalizācijas sekas.
Lauki ir latgalieša dvēseles mājas, jo viņam vajag to zemi, dabu, Dievu un kopienu apkārt. Lugās pieskaros arī reliģijai, zūdošajiem maija dziedājumiem pie krusta un psalmiem, nelaiķi pieminot.
Lugu darbības vieta ir lauku mājas un ciematiņi Latgalē, un tas ir saprotams, jo esmu uzaugusi viensētā – šī vide ir mana, pazīstama līdz katram sīkumam, tāpēc tajā arī darbojas mani personāži. Priecājos, ka
vismaz tādā veidā ielieku mūsdienu lauku dzīvi, varbūt pat zināmā mērā uzrakstu latgalieša dzīves gaitas 21. gadsimtā. Iespējams pat, ka caur savu skatījumu dokumentēju pašreizējo visas mūsu latviešu tautas problēmu - nebūtībā aiziet lauki, kas noteica mūsu priekšgājēju dzīvesveidu, glabāja tradīcijas, latvieša
vērtību sistēmu un dzīvesziņu. Šī ir skarba atziņa, taču pirmajā vietā mūsdienu pasaulē ir ekonomiskais izdevīgums, kurā nav vietas kaut kādām runām par dvēseles prasībām, par mieru un visu lietu pareizo
kārtību. Izdevīgs ir haoss, stress un cilvēka sadrumstalotība, jo tad viņu vieglāk vadīt un pakļaut. Lauki ir pašpietiekami, tāpēc tos grūtāk ietekmēt, un tas vairs nav ekonomiski. Paldies Dievam, daži apjauš šo
karuseli, tāpēc izvēlas atgriezties laukos, lai nepazaudētu sevi, bet tādu nav daudz – lai pabarotu ģimeni,
vajag darbavietu, kuru laukos nav.
Lugas tekstā apzināti lieku pavecākus vārdus, kurus pati bērnībā esmu lietojusi, latgaliešiem raksturīgos
frazeoloģismus un dažādus salīdzinājumus. Var teikt, ka dažreiz spēlējos ar tekstu, un man tas ļoti patīk.
Anita Ločmele (Danskovīte)
Fotostāsts - "Palādas" saime ar lugas "Ontans i Anne" 25 gadu jubilejas torti
