Mēs bieži domājam, ka gadi pasaka, cik ilgi cilvēks bijis pasaulē. Visbiežāk gan ir tieši otrādi: gadi ļauj minēt, cik pasaules ir cilvēkā. Un nevis kā grāmatas lapās, kur nākamo varam pāršķirt, kad iepriekšējā jau izlasīta, bet tieši dzīves daudzbalsībā. Tur satiekas bērnība, vācot meža zemenītes; jaunības sapņi un pirmais ķinītis; nobrieduša cilvēka nopietnība un spēja uz to visu paskatīties no malas.
Mēs savus seniorus bieži vērtējam caur atmiņām un dzīves pieredzi, bet tie ir mūsu šodienas draugi, stiprais plecs, padoms un ticības avots, kādreiz rūdījums, citkārt pārbaudījums. Ļoti klātesoši. Gatavi piedzīvot un arī sapņot. Ar savām ikdienas gaidām un dzīves izzināšanas ziņkārību.
Ir viegli pateikt: tu esi jaunietis, bet tu seniors, lai arī tas nozīmē pavisam maz. Cilvēka pieredzētspēja ir bezgalīga. Gadi un pieredzes galīgas. Arī pēc septiņdesmit, astoņdesmit vai deviņdesmit cilvēkam joprojām ir pirmās reizes. Pirmais ceļojums uz vietu, kur nekad nav būts. Pirmais draugs, kas satikts šajā dzīvesposmā. Pirmais garšas piedzīvojums iepriekš nezināmā svešzemju “virtuvē”. Iespējams, pirmā drosme pateikt, ka šis man tomēr nepatīk. Un pirmā brīvība atzīt, ko es ļoti gribu.
Neielikt pagātnē tos, kuru pagātne ir lielāka par mūsējo, ir īpaši svarīgi. Cilvēka dzīve nav līnija no sākuma uz beigām. Tā drīzāk ir karte, kurā laiku pa laikam parādās jaunas salas. Dažas mēs atklājam bērnībā, citas jaunībā, citas tikai tad, kad šķiet, ka karti jau pazīstam. Un nav neviena vecuma, kurā būtu aizliegts tajā uzzīmēt vēl ko jaunu.
Tāpēc, mīļie seniori, paldies, ka esat tik dažādi! Paldies, ka esat tik dzīves ieinteresēti un mīloši! Tik aizrautīgi un prasīgi! Lai aizvien jauni piedzīvojumi un sajūtas ienāk Jūsu sirdī un prātos!
Fotostāsts - pixabay.com
