Man uzaust atmiņā kaimiņu ģimene. Kazimirs un Rozālija. Nu jau abi ir tai-saules dārzos. Taču savā laikā es gāju pie viņiem pēc piena. Cauri meža mazam gabaliņam, gar viņmāju pirts stūri un cauri ābeļu dārzam. Tikpat sirmam kā abi māju saimnieki. Kad Rozālija salēja manā piena traukā sarunātos piena litrus, tad bija parunāšanās pusstunda. Virtuvē pie galda. Kopā tad raisījās tik dažādas atmiņas un stāsti... Kazimirs stāstīja, kā viņam klājās Kurzemes katlā kā leģionāram. Jā, vēsture ir vēsture. Rozālija stāstīja par savām puķēm, kā tās kopj. Tiku arī apdāvināta ar puķu stādiem. Joprojām mūsmājās pie stūra aug Rozālijas dāvinātais dievkociņš. Joprojām. Un tāpat malkas šķūnī savu vietu ir atradušas Kazimira dāvinātās ragutiņas. Paša taisītās.
Divi latgalieši. Bez tituliem augstiem. Bet ar bagātām dzīvēm. Un vienmēr abi bija smaidīgi. Ar laipnu valodu. Ar dzīves viedumu. Ar rāmumu. Manuprāt, tas ir raksturīgs lielam latgalietim. Ne tikai Rozālijai un Kazimiram.
Un, jā, to pēc satikšanās ar lielu latgalieti var vēl ilgi sajust. Tā, it kā būtu saņemta bagāta dāvana. Tā var būt dziesma, kura ilgi skan ausīs. Tās var būt gleznas. Tā var būt dzeja. Un vēl un vēl... Kopā ar dzīves viedumu. Ir notikusi abpusapputeksnēšanās.
Ievas Trimalnieces foto
