Kārtējais vakars, kad Latgales ceļi kļūst pārāk klusi. Tik klusi, ka dzirdams, kā aizveras vēl viena veikala durvis. Kā nodziest logs pasta nodaļā. Kā pieturā vairs neviens negaida autobusu, jo tas sen vairs nekursē. Un tad cilvēks stāv sava pagasta centrā, skatās apkārt… un nesaprot — kur palika dzīve?
Mēs vēl dzīvojam kartē. Dokumentos. Statistikās. Vēlēšanu sarakstos. Bet reālā dzīve laukos lēnām tiek dzēsta ārā kā vecs uzraksts uz sienas.
Vienu dienu aiztaisa skolu. Tad veikalu. Tad pastu. Tad feldšerpunktu. Tad bankomātu. Un pēc tam televīzijā brīnās — kāpēc cilvēki brauc prom? Kā lai nebrauc, ja cilvēkam atņem ne tikai darbu, bet arī sajūtu, ka viņš vispār kādam ir vajadzīgs?
Latgalē vēl dzīvo ļoti stipri cilvēki. Spītīgi. Pacietīgi. Cilvēki, kuri prot salabot traktoru ar stiepli, izaudzēt tomātus salā un pēdējo kartupeli atdot ciemiņam. Bet pat stiprākajiem reiz pienāk brīdis, kad sirds vairs netur.
Un sāp ne jau tikai nabadzība. Sāp pamestība.
Sāp tas, ka vecmāmiņa iet vairākus kilometrus līdz autobusa pieturai, lai aizbrauktu pēc zālēm. Sāp tas, ka mājai blakus jau trešais logs tumšs, jo bērni ārzemēs. Sāp tas, ka jaunietis laukos jūtas kā neveiksminieks tikai tāpēc, ka palicis dzimtajā pusē.
Sāp arī klusums no augšas. It kā viss būtu normāli. It kā tie būtu tikai cipari. Bet tie nav cipari. Tie ir cilvēki. Dzīvi cilvēki ar savām mājām, atmiņām, bērnību, kapsētām un saknēm.
Dažreiz šķiet — Latgali nemaz nevajag iznīcināt ar tankiem. Pietiek vienkārši gadiem ilgi neko nedarīt. Aizvērt. Samazināt. Apvienot. “Optimizēt.” Skaists vārds, aiz kura bieži slēpjas kārtējā mazā nāve laukiem.
Un pats smagākais — mēs pierodam. Pierodam pie tukšajiem logiem. Pie aiznaglotām ēkām. Pie tā, ka ciemā vairs nav bērnu balsu. Pie tā, ka vienīgā rosība ir kapsētā kapusvētkos.
Bet es vēl atceros citu Latgali.
Ar pilniem autobusiem. Ar rindām veikalos. Ar cilvēkiem pastā. Ar dejām kultūras namā. Ar siltām virtuvēm un smiekliem pagalmos. Ar dzīvu cerību, nevis izdzīvošanu.
Varbūt kāds teiks — laiki mainās. Jā, mainās. Bet vai tiešām attīstība nozīmē tukšus laukus un izmirstošus pagastus? Vai tiešām modernā Eiropā cilvēkam jādzīvo sajūtā, ka viņš ir lieks tikai tāpēc, ka nav Rīgā?
Es nezinu, vai šo kāds publicēs. Varbūt nē.
Bet šīs sāpes dzīvo daudzos no mums. Klusos cilvēkos, kuri vēl turas savās mājās, kurina krāsnis, kopj dārzus un gaida… kaut nelielu zīmi, ka viņi vēl ir vajadzīgi savai valstij.
Dažreiz liekas — Latgale vēl elpo tikai tāpēc, ka vecie cilvēki no tās nav atteikušies. Un kamēr vēl kādā logā deg gaisma, tikmēr arī cerība nav pavisam nomirusi.
Bet, Dievs, cik ļoti sāp skatīties, kā viss pamazām pazūd acu priekšā… ļoti daudz rūgtu asaru...
Juria Augustova fotostāsts
Lasītāju komentāri:
Diāna: ...kaut mēs varētu to apturēt... un turpināt dzīvot SAVĀ ZEMĒ. LATGALĒ.
Ilze: Es dzīvoju Latgalē. No rīta smaržo gaiss tik nevaldāmi, ka nevaru nostāvēt uz vienas kājas. Kaimiņos dzīvo piecu bērnu ģimene. Arī otrā pusē logos ir gaisma. Jā. Mums ir algots darbs. Un dzeguze kūko! Un lietus līst! Un es smaidu zilajām debesīm.
Iveta: Katru rītu man kā acis vaļā, tā pirmais ir eju ārā un vienalga ka naktskreklā - tāpat neviens neredz. To gaisu tā arī nevaru "atdzerties", galva reibst. Ezera otrā pusē ir četru bērnu ģimene, vakaros vienmēr paveros, kad viņu logos gaisma iedegas. Tad pazūd sajūta, ka esi te viens un pamests.
Jānis: Lauku tukšošanās problēma pastāv visās valstīs, arī Norvēģijas lauki tukšojās, Itālijā laukos latvieši pērk īpašumus lētākus nekā Latgalē utt.
Sarma: Situācija jau līdzīga daudzkur laukos. Bet es domāju, ka mums pašiem arī vajag saņemties. Zinu, ir grūti. Bet, ja meklē vieglumu, tad gan laukos nav ko meklēt. Es, piemēram, visiem spēkiem cenšos kopt un uzturēt omes mantoto zemi. Visvieglāk ir pārdot.
Vineta: Izlasīju visu,
Bet tā arī ir,… taisnība, diemžēl.
Es arī agrāk dzīvoju Latvijā, laukos ar vecākiem, un kaimiņu apkārt bija ļoti daudz, tagad var teikt - nav neviena.
Jau pāris gadus dzīvoju Īrijā, bet no sākuma bija plāns nopelnit kāzām un atgriezties atpakaļ.
Kā tad…. Tur darīt nav ko, ne tur alga normāla, ne izdzīvot, protams, varbūt kādā lielākā pilsētā vēl viss iespējams, un pietiek arī citu problēmu…. Kādu vismaz šei nav.
Biju kādreiz domājusi - varbūt varētu atgriezties dzīvot Latvijā, bet manā situācijā tas diemžēl nav iespējams.
Skumji, bet patiesība.
Uz Latviju varu tikai aizlidot ciemos pie vecākiem, tas arī viss.
Daina: Septiņi gadi Anglijā.. nu septītais atpakaļ Apes pusē. Nenožēloju ne mirkli, ka atgriezos. Zemīte sauca. Tur bija brīvāk, vieglāk. Bet - pietiek. Audzinu augus, dēlu un raksturu. Aizvakar iestādīju kartupeļus. Šodien sīpolus vagās ar sienu. Tomāti siltumnīcā sasegti gaida stādīšanu. Permakultūra rullē.
Eugenija: Dzīvoju Lietuvā, un te jau gan laukos, gan mazpilsētās ir tāds pats skats..Dzīvē viss mainās, tāpat arī dzīves vērtības. Bērnu dzimstība ir sarukusi uz pusi. Ja mēs jauni dzemdējām bērnus, tad jaunie pāri tagad pērk sunīti vai kaķi. Ne jau tāpēc, ka nespētu uzaudzināt bērnu, bet tālēc ,ka negrib sev uzkraut to slodzi. Jaunie grib padzīvot sev. Vecie aiziet viņsaulē, un nav jau vairs paaudzes, kas viņus nomainīs. Laukos atgriežas tikai patrioti, kam ir ideja, biznesa plāns, un lauku mājas pērk vasaras atpūtnieki.
