Šis būs analītisks raksts, nevis kārtējā pasaka. Ja negribas iedziļināties militārajā un ekonomiskajā loģikā, droši šķiriet tālāk.
Publiskajā telpā Latvijā gandrīz visi vienvirziena droni tiek saukti par “Shahediem”. Taču militārā loģika uz šiem aparātiem skatās pavisam citādi. Nevis pēc izskata, bet pēc cenas, uzdevuma un efekta, ko pretinieks vēlas panākt.
Tieši tur sākas galvenā kļūda publiskajā diskusijā.
Mūsdienu dronu karš vairs nav tikai stāsts par sprādzieniem. Tas ir resurss pret resursu karš, kur vienlaikus svarīga kļūst:
• tehnoloģija;
• ekonomika;
• elektroniskā cīņa;
• psiholoģiskais spiediens;
• reakcijas ātrums.
Šobrīd gaisa telpā paralēli eksistē divas pilnīgi atšķirīgas dronu kategorijas.
Pirmā ir augstas precizitātes trieciendroni.
Tie izmanto aizsargātu navigāciju, inerciālās rezerves sistēmas un nes nopietnu kaujas lādiņu. To uzdevums ir konkrētu objektu fiziska iznīcināšana. Ja šāds aparāts trāpītu kritiskajai infrastruktūrai Latvijā, sekas būtu smagas un publiski nepārprotamas.
Otrā kategorija ekonomiski ir daudz bīstamāka. Tie ir lēti, masveidīgi un daļēji patērējami aparāti:
• ar primitīvāku navigāciju;
• ar minimālu aizsardzību pret radioelektronisko ietekmi;
• reizēm pat bez pilnvērtīga kaujas lādiņa.
To galvenais uzdevums bieži nav sprādziens. To uzdevums ir:
• noslogot radarus;
• piespiest aktivizēt pretgaisa aizsardzību;
• testēt reakcijas laikus;
• radīt informatīvu spriedzi;
• maskēt citus gaisa objektus;
• ekonomiski izsmelt aizsardzības resursus.
Tieši tāpēc šis karš kļūst matemātiski asimetrisks.
Publiski pieejamie novērtējumi rāda, ka Shahed-136/Geran tipa trieciendrons var maksāt aptuveni 20–80 tūkstošus dolāru. Moderna pārtvērējraķete var maksāt no dažiem simtiem tūkstošu līdz vairākiem miljoniem dolāru.
Tas nozīmē, ka pretinieks daļu kara cenšas pārvērst tīrā matemātikā: cik ilgi aizsardzība ekonomiski spēj izturēt šādu tempu.
Tieši tāpēc modernā pretgaisa aizsardzība vairs nevar balstīties tikai uz “lielajām raķetēm”. Tai jābūt daudzslāņainai:
• radioelektroniskā cīņa;
• mobilās tuvās darbības vienības;
• vizuālā novērošana;
• lētāki pārtveršanas risinājumi;
• decentralizēta reakcija.
Un tieši šeit sākas robežu incidentu sarežģītība.
Daļa lēto aparātu elektroniskās cīņas ietekmē zaudē navigāciju, novirzās no kursa un turpina lidojumu līdz degvielas izsīkumam. Lētākām platformām šāds risks ir daudz augstāks.
Taču vienlaikus nevar ignorēt arī iespēju, ka daļa incidentu tiek izmantoti NATO austrumu flanga reakcijas laika, radaru pārklājuma un politisko lēmumu pieņemšanas testēšanai.
Šobrīd publiski pieejamā informācija neļauj kategoriski pateikt, kurš scenārijs dominē katrā konkrētajā incidentā. Tieši tāpēc profesionāla analīze nedrīkst balstīties emocijās vai politiskā troksnī.
Kopējais reģionālais fons šo ainu tikai pastiprina.
Polija un Lietuva šobrīd ir galvenais psiholoģiskā un hibrīdkara spiediena virziens, īpaši Suvalku koridora kontekstā. Tiek būvētas aizsardzības līnijas, stiprinātas pierobežas zonas un pieaug militārā spriedze Baltkrievijas virzienā.
Tas nenozīmē, ka Latvija ir ārpus riska zonas. Tas nozīmē tikai to, ka draudu formas pie mums var būt vairāk saistītas ar izlūkošanu un psiholoģisko spiedienu, nevis ar tiešu militāru triecienu.
Svarīgākais šobrīd ir neslīdēt ne panikā, ne pašapmānā.
Katrs incidents prasa trīs jautājumus:
• kāds bija aparāts;
• kāds bija lidojuma profils;
• kāds ir kopējais konteksts.
Nevis tikai — cik liels bija sprādziens.
Mūsdienu dronu karš vienlaikus ir izlūkošanas, elektroniskās cīņas, ekonomiskā izsīkuma un psiholoģiskās ietekmes karš.
Tāpēc arī reakcijai — gan militārajai, gan sabiedriskajai — jābūt profesionālai, ekonomiski pamatotai un vēsai.
#bilde_chatgpt
Ivars Stivriņš
