Mediju neatkarība nav ne jauns, ne īpaši unikāls jēdziens. Vārdu “neatkarība” vispār varētu izpreparēt līdz pat sīkākajai vienībai, cenšoties vienoties, kas ir šī vārda definējums. Tomēr mediju kontekstā tas visbiežāk nozīmē spēju (iespēju) darboties bez politiska, ekonomiska vai ideoloģiska spiediena. Protams, absolūta neatkarība nekad nebūs iespējama. Katra žurnālista viedoklis, lai cik objektīvs tas arī nebūtu, tomēr ir un paliek zināms daiļrades darbs, kurā objektīvisms ir daļa no pievienotās vērtības. Līdz ar to neatkarība drīzāk ir profesionālais ideālisms – horizonts, kur tiekties līdzīgi kā Dullajam Daukam.
Tas, ko negribētos vēlēt, ir Dullā Daukas liktenis mūsu žurnālistiem, kuru darbības standarts tiecas uz maksimālu objektivitāti, lai gan neatkarīgā žurnālistika, manuprāt, ir lielas transformācijas priekšā. Un, galvenokārt, lielākoties tamdēļ, ka tā tieši neatbild uz sabiedrības pieprasījumu. Vērtību (dažkārt arī ideoloģiju) vadītā pasaulē mūsu objektivitātei piemīt emocionāls raksturs. Tas nozīmē, ka sabiedrība arvien biežāk negaida tikai faktus. Tā gaida arī nostāju. Neitrāls, atturīgs un līdzsvarots skaidrojums daļai auditorijas šķiet nepietiekams, jo tas nepiedāvā skaidru morālo orientieri. Nepietiek pasauli tikai redzēt, vēl vajag to arī sajust.
Vēl viens būtisks izaicinājums ir informācijas pārbagātība. Agrāk medijiem bija ekskluzīva informācijas pārnešanas kompetence, šobrīd žurnālists ir vairāk “šķirotājs un atlasītājs”. Un šī atlase vienmēr būs interpretācija, pat ja veikta ar profesionāliem nodomiem. Svarīgāk par to, kas ir pateikts, ir tas, kas palicis nepateikts. Digitālajā vidē ikviens var kļūt par informācijas izplatītāju, un robeža starp profesionālu žurnālistiku un individuālu viedokli kļūst arvien neskaidrāka. Tādēļ mediji vairs nekonkurē tikai savā starpā, bet sacenšas ar visu informācijas ekosistēmu.
Līdz ar to, iespējams, nākotnes žurnālistikas uzdevums ir nevis tiekties tikai uz absolūto objektivitāti, bet spēt saglabāt intelektuālo godīgumu. Stāstīt par informācijas ieguvi, par tās atlasi, un kāpēc konkrētais stāsts ir sabiedrībai nozīmīgs. Tie, kas paliks “stikla kalnā”, jo uzskatīs sevi par tik objektīviem, lai nenolaistos līdz šodienas vajadzībām, palaidīs garām, ka globālā sasilšana ir izkausējusi jebkādus pacēlumus un atstājusi visus vienā līmenī: izglītotus žurnālistus, “Tik-tokerus”, influencerus, politiķus un visus pārējos informācijas radītājus. Vai tas ir labi? To rādīs laiks.
Tomēr atbildība ir arī mūsu pusē: lasītāju, skatītāju, klausītāju, patērētāju. Mums jābūt mediju medijam. Informācijas tiesnesim. Datu priesterim. Naratīvu izmeklētājam. Gribēt vai negribēt ieraudzīt pasauli ir, pirmkārt, mūsu pašu izvēle. Un tam logam vienmēr priekšā būs filtrs, pat ja no visdzidrākā stikla. Jautājums, vai mēs gribam ieraudzīt pasauli vai dzīvot savos informācijas “namiņos”...
