Pirmā senioru universitāte radās 1973.gadā Francijā. To nodibināja Pjērs Vellass – Tulūzas Sociālo zinātņu universitātes profesors un Starptautisko studiju un attīstības institūta direktors, kura darbība bija saistīta ar sociālo procesu izpēti. Analizējot demogrāfiskās tendences, viņš prognozēja studentu skaita samazināšanos un strauju senioru skaita pieaugumu. Vellass saskatīja iespēju vienlaikus risināt vairākus uzdevumus– paplašināt universitātes pētniecības darbību, veicināt senioru dzīves kvalitāti un piesaistīt universitātei jaunu studentu auditoriju. Tā radās pirmā mācību programma senioriem, kas vēlāk kļuva par Trešās paaudzes universitāšu kustības sākumu. Latvijā pirmā senioru skola tika dibināta 2015.gadā Krāslavā.
No akadēmiskiem pētījumiem līdz pirmajai senioru sko
Viena no senioru skolu kustības aizsācējām Tatjana Azamatova atceras, ka ideja par pirmās senioru skolas izveidi Latvijā neradās nejauši. Viņa šo dzīves scenāriju – aktīvajiem mācību un darba gadiem seko “pelnītā atpūta”, kad cilvēki vairs neko nedara – uzskata par 20. gadsimta mantojumu un uzsver, ka ir svarīgi mainīt šo situāciju, būtiski palielinot senioru ieguldījumusabiedrībā. Turklāt tas jādara nevis kampaņveidīgi, bet veidojot mērķtiecīgu un pārdomātu valsts ilgtermiņa sociālo politiku.
Interese Tatjanai Azamatovai radās studiju laikā, veicot akadēmiskus pētījumus Daugavpils Universitātē. “Sākumā es ieraudzīju, cik strauji noveco Latvijas sabiedrība. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, gadsimta sākumā iedzīvotāji vecumā virs 65gadiem veidoja aptuveni 15% no iedzīvotāju kopskaita, bet 2026.gadā jau 22,4%. Strādājot pie bakalaura darba socioloģijā, es pētīju Latvijas iedzīvotāju reproduktīvās stratēģijas. Analizējot rezultātus, sapratu, ka būtiski palielināt dzimstību Latvijā vairs nav reāli. Un tieši tad ieraudzīju šīs medaļas otru pusi– sabiedrības novecošanos. Turpinot studijas maģistrantūrā, pētīju, kā pašvaldības uztver sabiedrības novecošanos, vai tās izprot šo tendenci un vai to rīcībā ir nepieciešamie dati. Vēlāk sapratu, ka Latvijā faktiski neviens sistemātiski nenodarbojas ar šo jautājumu. Es meklēju risinājumu sabiedrības novecošanās seku mazināšanas problēmai un pakāpeniski nonācu pie secinājuma, ka senioru izglītība ir viens no efektīvākajiem instrumentiem.”
Meklējot iespējamos risinājumus, Tatjana Azamatova iepazinās ar Trešās paaudzes universitāšu kustību, kas jau vairākus gadu desmitus veiksmīgi darbojas daudzās pasaules valstīs. Šī pieredze kļuva par pamatu pirmās senioru skolas izveidei Latvijā 2015.gadā Krāslavā.
Desmit gadu laikā iniciatīva pāraugusi plašā kustībā, un senioru skolas kļūst par nozīmīgu partneri arī valsts institūcijām. “TagadLatvijas senioru skolas, jo īpaši Trešās paaudzes universitāšu asociācija, ir kļuvušas par sava veida laboratoriju, kurā tiek izstrādāti sabiedrības novecošanās politikas risinājumi. Mēs arvien biežāk iesaistāmies diskusijās ar valsts institūcijām un piedāvājam praktiskus risinājumus, kas balstīti mūsu ikdienas pieredzē.”
Senioru skolas – ieguldījums paaudžu taisnīgumā
Sabiedrības novecošanās rada ne tikai izaicinājumus sociālo pakalpojumu un veselības aprūpes sistēmās. Viena no problēmām, kas satrauc Tatjanu Azamatovu, ir tas, kā sabiedrības novecošanās var ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanu. “Senioru īpatsvars sabiedrībā kļūst arvien lielāks. Ja, piedaloties vēlēšanās, politiskās izvēles tiek izdarītas, galvenokārt vadoties tikai no savas vecuma grupas interesēm, tas var apdraudēt līdzsvaru starp paaudzēm.”
Politikas zinātnē šādu iespējamu attīstības scenāriju dēvē par gerontokrātijas risku. Zinātnieki norāda, ka sabiedrības novecošanās procesa paātrināšanās pati par sevi nenozīmē, ka vecākās paaudzes intereses automātiski dominēs politisko lēmumu pieņemšanā. Taču, pieaugot senioru daļai, ja seniori kļūst par lielāko un politiski visaktīvāko vēlētāju grupu, pastāv risks, ka politiskās partijas arvien lielāku uzmanību pievērsīs tieši šīs sabiedrības daļas vajadzībām. Tas var radīt spriedzi starp dažādu paaudžu interesēm un sarežģīt līdzsvarotu lēmumu pieņemšanu par valsts ilgtermiņa attīstību. Tieši tādēļ Eiropas Savienībā tiek izstrādāta Paaudžu taisnīguma stratēģija (Intergenerational Fairness Strategy), kuras mērķis ir nodrošināt, lai politiskie lēmumi līdzsvaroti ņemtu vērā gan pašreizējo, gan nākamo paaudžu intereses un veicinātu ilgtspējīgu attīstību.
Tāpēc nozīmīga loma ir senioru skolām. To uzdevums ir attīstīt senioru pilsoniskās kompetences, kritisko domāšanu un izpratni par sabiedrības ilgtspējīgu attīstību. Regulāras mācības, diskusijas un iesaiste sabiedriskajos procesos palīdz senioriem domāt par kopējo sabiedrības attīstību un savu bērnu un mazbērnu interesēm. Tatjana Azamatova uzsver: “Mana galvenā iecere ir emancipēt seniorus, stiprināt viņu pašapziņu un veicināt pilsonisko līdzdalību, izmantojot senioru skolu kustību kā efektīvu instrumentu šo mērķu sasniegšanai.”
Viņai piekrīt arī Jelgavas Senioru universitātes vadītāja Ilga Antuža, kura īpaši uzsver, ka senioru “norakstīšana” ir liela kļūda, jo viņi var būt gan ekonomiski, gan sociāli aktīva sabiedrības daļa. “Seniori patiesībā ir labi nodrošināti– viņiem ir garantēta ikmēneša pensija, un viņi var veiksmīgi plānot savu dzīvi gadu vai divus uz priekšu. Mums Jelgavā ir brīnišķīgi piemēri kad seniori ļoti aktīvi iesaistās dažādās aktivitātēs. Piemēram, mūsu senioru universitātes studenti brīvprātīgajā darbā gada laikā ir nostrādājuši 11000 stundu. Tas ir neticams apjoms! Mēs dežurējam ledus un smilšu skulptūru festivālos, palīdzam uz vietas, stādām, ravējam, tīrām telpas un krāsojam. Esam noadījuši un aizsūtījuši uz Ukrainu 2000zeķu pāru– katru ar lielu sirds siltumu un mīlestību.”
Senioru skolām jākļūst par valsts politikas sastāvdaļu
Tatjana Azamatova uzsver, ka senioru skolu attīstība Latvijā jāvērtē ilgtermiņā. “Starptautiskā pieredze rāda, ka senioru skolās regulāri iesaistās aptuveni 5–6% senioru. Tā var šķist neliela daļa, taču kustības ietekme ir daudz plašāka. Valstīs, kur Trešās paaudzes universitātes darbojas jau vairākus gadu desmitus, tās ir kļuvušas par neatņemamu sabiedrības dzīves daļu un sniedz ieguvumus ne tikai pašiem senioriem, bet arī ģimenēm, vietējām kopienām un sabiedrībai kopumā. Manuprāt, arī Latvijā senioru skolām jākļūst par stabilu un pastāvīgu valsts politikas sastāvdaļu.
Labklājības ministrs Reinis Uzulnieks uzskata, ka viens no primārajiem valsts uzdevumiem ir sakārtot likumdošanas bāzi.“Mums noteikti līdzīgi kā Jaunatnes likums nepieciešams arī senioru likums – tāds, kurā ir skaidri definēts, kas ir seniors, no cik gadiem. Vienkārši un saprotami. Tajā būtu iekļaujamas arī senioru skolas un to funkcijas.”
Savukārt Ilga Atuža domā, ka nākotnes atslēga ir dažādu institūciju sadarbībā. “Ideālajā modelī, kuru esam apsprieduši, katrai iesaistītajai pusei būtu sava skaidra atbildība. Izglītības un zinātnes ministrija piešķirtu finansējumu augstskolām izglītības satura nodrošināšanai, Labklājības ministrija atbalstītu senioru skolas un biedrības, kas rūpējas par socializēšanos un iekļaušanu, savukārt pašvaldības nodrošinātu nepieciešamās telpas un vietējo atbalstu. Ir vajadzīgs ilgtermiņa valstisks atbalsts, nevis tikai īstermiņa pilotprojekti, kādi pašlaik ir pieejami caur Sabiedrības integrācijas fondu. Tāpat būtu ļoti nepieciešams, lai katrā pašvaldībā strādātu atsevišķs senioru lietu speciālists,” viņa atklāj savu redzējumu.
Publikācija sagatavota ar Labklājības ministrijas ESF+ projekta “Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai” finansiālu atbalstu sabiedrības informēšanai par senioru skolām.
Publicitātes un pixabai.com foto