Līvānu stikla pūšanas darbnīcā tapušie trauki mirdz brūkleņu sārtumā un Latgales ezeru tirkīza atspulgos — kā dzīves virpulis, kurā ieausta mīlestība.
Šajos stikla traukos lūkojoties atmiņās ieskanas dziesma:
“Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai Tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?”
Līvānu stikls. Rudenīgi saulainais rīts, kas iemūžināts stiklā...
Šodienas dūmakains ... novembra rīts Daugavas krastā. Rīta kafija, klusums un rudenīgās krāsas, kas vēl negrib atvadīties...
Līvānu stikla pūtēju radītajā vāzē šķiet iemājojis rudens – zeltaini brūnie, dzintarainie un pienbaltie toņi savijas gluži kā saules stari ar miglu, Dubnas un Daugavas atspulgā.
(..) Rudens vairs nav tik zeltains, bet ne mazāk romantisks. Tālumā dzirdamas dzērves, kurasjau dodas prom...
Līvānu stikla pūtēji prot apstādināt laiku – iemūžināt krāsas, mirkli un sajūtas stiklā.
Lai šis rudens vēl mazliet pakavējas... Tik ļoti to gribētos!
Vēlam siltu un saulainu darba nedēļu visiem Līvānu stikla faniem!
Rudais rudens Līvānu stiklā…
Mazliet smeldzīgs, mazliet nostalģisks novembra svecīšu gaismas laiks… Krāšņais krāsainais rudenspamazām izdziest, bet tā rudi sārtā krāsa vēl ilgi dzīvos stiklā.
Šī vāze tapusi sarežģītā stikla pūšanas procesā, kur karstajā stiklā savijas smalki krāsaini pavedieni, veidojot neatkārtojamu līniju un toņu saspēli.
Kā rudens vējos sapinušās smilgas, kā pēdējie saules stari novembra miglā…
Un, lai arī dabā rudens krāsas pamazām izgaist, Līvānu stikla meistari prot tās apturēt laikā.
Jo rudens ne vienmēr aiziet. Reizēm tas paliek stiklā… un turpina liesmot.
