Kas ir cilvēka prieka avots? Un kādos pazemes ezeros mīt mūsu dziļākā laime? Šos jautājumus var pilināt bezgalīgi, meklējot atbildes te ikdienišķajā, te pavisam retajos dzīves notikumos. Prieka vēsts atrodama Lūkasa evanģēlijā, kad Gabriēls paziņo Marijai, ka viņa dzemdēs Dieva dēlu.
Prieks ir vispārzināms cilvēkiem visos vecumos. Universāls tautām septiņos kontinentos. No vienas puses – ļoti fizioloģisks, no otras – emocionāli unikāls. Kāpēc viens smejas, bet cits raud par tām pašām filmām un dziesmām.
Kad domāju par prieku, pirmkārt, redzu brīvu cilvēku. Atpestītu no aizspriedumiem un negācijām. Braucot automašīnā viens, es mēdzu dziedāt līdzi savai mīļāko meldiņu listei. Tā nav dziedāšanas tiesa, kas dod prieku, tā ir brīvības izpausme.
Cilvēkam vajag tādus brīžus, kad piedzīvot prieku pašam ar sevi. Lasot. Rakstot. Pastaigājoties. Mācoties. Strādājot. Ziedoņa vārdiem “par prieku sev es uzrakstu; par savu paša prieku; un no šīs savas dziesmiņas pats priecīgāks es tieku”.
Daudz dzirdam par dalīšanos savā līksmībā, bet tikpat svarīga ir “prieka privatizācija”. Atstāt tādu prieku, ko nevajag iejaukt lielajā pasaules receptē, bet apēst “tīrā veidā” ar karotīti tieši no podiņa.
Dažkārt gaidām apstiprinājumu mūsu priekam, it kā stāvot pie sākuma līnijas tūlīt, tūlīt vajadzētu atskanēt starta šāvienam. Bet tā var nošaut arī pašu prieku.
Tāpēc vērts priecāties arī tad, kad ej no kapiem, un sāk smidzināt lietus. Un tev šķiet, ka tiec uzrunāts no tiem, kurus tikko apciemoji. Prieks var atnākt miljoniem veidos un formās. Iespiesties prātā. Izlauzties caur piemirstām atmiņām vai atceļot no mūsu nākotnes gaidām.
Es vēlu, lai katram izdodas atrast dienā kaut desmit minūtes priekam – kailam un sātīgām. Nepārmocītam priecāšanās vajadzībā.
Lobs.lv kolāža
