Pirms vēl uzlēkusi saule.
Pirms četriem no rīta mani pamodināja trauksmes signāls. Domāju — ja ne visu pilsētu, tad vismaz daļu tas noteikti izrāva no miega.
Kāds droši vien izslēdza telefonu, pagriezās uz otriem sāniem un mēģināja aizmigt. Kāds steidzās meklēt drošāku vietu. Kāds vienkārši sēdēja tumsā un īsti nezināja, ko darīt.
Jo ko gan cilvēks var izdarīt vienā minūtē?
Ja tālumā jau dzirdami sprādzieni, ja debesīs saklausi lidmašīnu rūkoņu, nakts vairs nav nakts. Tā kļūst par gaidīšanu. Un kaut kur starp bailēm un klusumu prātā ienāk jautājums:
Cik tālu tas viss ies?
Vēl iepriekšējā vakarā, 13. augustā, Aglonā Svētā Mise bija veltīta mieram. Priesteris Andris Ševels vairākkārt runāja par piedošanu un mieru.
Piedošana. Tik vienkāršs vārds. Un reizē tik grūts.
Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēkam ir vairāk nekā jebkad agrāk. Mums ir mājas, automašīnas, tehnoloģijas, pārtikas pārpilnība, iespēja vienā mirklī sazināties ar otru pasaules malu. Cilvēks ir iemācījies lidot kosmosā, pārstādīt sirdi un radīt mākslīgo intelektu.
Bet mēs joprojām neesam līdz galam iemācījušies vienu no vienkāršākajām lietām — dzīvot tā, lai otram blakus mums nebūtu bail.
Un tad gribas jautāt: vai alkatībai tiešām nav “STOP” pogas?
Cik zemes cilvēkam vajag? Cik naudas? Cik varas? Cik uzvaru?
Kur ir tā robeža, pie kuras cilvēks beidzot pasaka: man pietiek?
Planētai patiesībā nav vajadzīgs bezgalīgi daudz tā saukto veiksmīgo cilvēku. Tai vajag miera nesējus. Dziedinātājus. Atjaunotājus. Skolotājus. Stāstniekus. Cilvēkus, kuri prot izaudzēt maizi, iestādīt koku, aprūpēt slimo, samīļot bērnu, piedot ienaidniekam un palikt blakus tam, kuram ir grūti.
Tai vajag cilvēkus, kuru klātbūtnē citiem kļūst mierīgāk.
Arī veiksme var būt ļoti dažāda.
Viens savu bagātību rada, ārstējot cilvēkus. Cits — audzējot pārtiku. Cits radot grāmatas, cits ved pie Dieva. Vēl kāds — radot skaistumu.
Bet ir arī tāda veiksme, kas aug no ieročiem, kariem, svešu zemju iekarošanas, alkohola, narkotikām un cilvēku vājībām.
Naudai pašai nav sirdsapziņas. To piešķir cilvēks, kurš izvēlas, kā šo naudu nopelnīt un kam to izmantot. Pēdējā laikā pasaulē notiek tik daudz savādu un biedējošu lietu, ka reizēm tiešām šķiet — it kā Zemes matricā būtu nojucis kāds kods un ar šādām ziņām pilns internets.
Bet varbūt nav nojucis pasaules kods. Varbūt kaut kur ir nojucis cilvēka mērs.
Mēs vairs nezinām, kad ir gana. Vēl viena māja. Vēl viens miljons. Vēl viena teritorija. Vēl vairāk varas. Vēl vairāk uzmanības.
Un pārpilnības vidū cilvēks reizēm kļūst pārsteidzoši nabadzīgs — viņam pietrūkst miera.
Tad pienāk nakts, atskan trauksme, un pēkšņi viss, ko dienā uzskatījām par ārkārtīgi svarīgu, kļūst mazs.
Tajā brīdī mēs nedomājat par to, kāda zīmola kurpes stāv skapī. Nedomājam par jaunāku telefonu vai par to, kurš sociālajos tīklos izskatās veiksmīgāks. Mēs gribam pavisam vienkāršas lietas. Lai bērni būtu dzīvi. Lai tuvinieki būtu drošībā. Lai māja paliktu vesela. Lai rīts atnāktu mierīgs.
Un tad, pirms vēl uzlēkusi saule, kļūst ļoti skaidrs, cik dīvaini mēs reizēm nosakām dzīves vērtību.
Varbūt cilvēka bagātība nav tas, cik daudz viņš spēj paņemt no pasaules.
Varbūt īstā bagātība ir tas, cik daudz miera viņš spēj tajā atstāt.
Mēs nevaram vienā naktī apturēt visus karus. Nevaram ar vienu lūgšanu atbruņot visas armijas un ar vienu vārdu izdzēst cilvēku alkatību.
Bet mēs varam sākt daudz vienkāršāk. Neienest karu savās mājās. Neienest to ģimenē. Neienest to savos vārdos. Neienest to attiecībās.
Miers sākas no maza.
No viena cilvēka, kurš varēja pazemot, bet izvēlējās nepazemot.
Kurš varēja atriebties, bet izvēlējās piedot.
Kurš varēja paņemt vairāk, bet pateica, man pietiek.
Kurš varēja paiet garām, bet apstājās.
Varbūt tāpēc vakar Aglonā tik daudz tika runāts par mieru un piedošanu.
Jo miers nav tikai brīdis, kad klusē ieroči.
Miers ir cilvēka iekšējais lēmums nepalielināt ļaunumu pasaulē.
Un, kamēr aiz loga vēl ir tumšs un saule tikai gatavojas uzlēkt, es domāju, kas tad īsti ir dzīves vērtība — manta vai lūgšana?
Droši vien manta arī ir vajadzīga. Mums vajag jumtu, maizi, darbu un naudu. Manta var piepildīt māju.
Tikai mīlestība, sirdsapziņa, piedošana un lūgšana spēj piepildīt cilvēku.
Un varbūt pasaulei šobrīd visvairāk NEVAJAG vēl vienu cilvēku, kurš vēlas kļūt varenāks par citiem.
Varbūt tai VAJAG vēl vienu cilvēku, kurš no rīta pieceļas un sev klusi apsola. Šodien vismaz manis dēļ pasaulē būs mazliet mazāk naida un mazliet vairāk miera.
Ja tādu cilvēku būs miljoni, iespējams, reiz pienāks rīts, kad cilvēkus pirms četriem modinās nevis trauksmes signāls, bet tikai putni.
Un mēs beidzot sapratīsim, ka tā arī bija viena no lielākajām cilvēces bagātībām — pamosties mierā.
Publicitātes foto
