Reiz man gadījās situācija, kura lika ilgi domāt. Domas kā bites spietoja. Strīdējās cita ar citu.
Un tā. Ienākot kāpņu telpā, dzirdējudivu sieviešu balsis. Viena kaut ko satraukti stāstīja, bet otra noteica: "Un tu nevarēji paklusēt?" Vienkārši vārdi, svešu cilvēku izrunāti, lika man domāt: "Vai vienmēr ir jāklusē?"
Atmiņā atausa ainiņas no garajādarba mūžā piedzīvotā. Sanāksmē tiek apspriests svarīgs darba jautājums. Un nu... Viens aktīvi atbalsta vadības piedāvāto lēmuma variantu. Cits kaut kā kautrīgi cenšas, iebilstot tam, piedāvāt savu domu. Cits daudznozīmīgi klusē, kaut gan viņa teiktajam varbūt ir nopietns pamatojums.Vai klusēšana te bija pamatota?Irlaba ideja, interesants risinājums, bet sava zemā pašnovērtējuma dēļ netiekskaļi izteikts, kaut gan visticamāk noteikti tiktu atbalstīts. Vai tādu klusēšanu var palielīt?
Ir izteikts nosodījums, kaut labi zināms, ka nepamatots - cilvēks noklusē, noliec galvu un ar sāpošu sirdi pieņem. Kāpēc? Kur pašvērtējums, pašlepnums, tiesības aizstāvēties? Vai tāda klusēšana it atbalstāma?
Rodas simts jautājumu:
- kādēļ daudzreiz tiek uzskatīts, ka nosodoši ir pierādītsavu uzskatu pamatotību;
-kāpēc bieži darbā daži necenšasuzreiz parādīt savu zināšanuun iemaņu patieso līmeni, baidoties, ka kolēģi nepareizi sapratīs?
Tad nudaži cenšas izvēlēties teikt vai paklusēt.
Divi vārdi. Divi jēdzieni, bet kāds spēks katrā no tiem ir paslēpts? Cilvēkam ir jābūtstipram, lai vajadzīgā brīdī izvēlētos vajadzīgo un ļoti pareizo vārdu, apzinoties sekas un teiktā atbalsi.
Kā ir vieglāk? Atklāti teikt, ko domā vai mīļā miera labad paklusēt?Kurš vairāk ir cieņas vērts, kurš saka patiesību vai tas, kurš klusē un ļauj visam ripot, kā ir. Katram jāpadomā, cik patiess tu esi.
Lobs.lv kolāža
