Latgalē dzīvot ir droši, ja katru rītu pamostoties atceramies savu elpu. To vienīgo algoritmu, kurš cilvēku dzīvu dara. Ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa. Un tā līdz vēlam vakaram, arī naktī. Cilvēks dienā elpo ātrāk un seklāk, bet naktī lēnāk un dziļāk. Un elpošanu nespēj pārtraukt pat trijos vai četros naktī atskanējis šūnapraides skaļais trauksmes signāls. Dzīve turpinās. Jā, ar devu apjukuma un neziņas. Izrādās reālajā dzīvē neesam izpratuši kāda ir konkrētā rīcība. Ko tad nozīmē: ”iespējams apdraudējums gaisa telpā”? Kādai ir jāseko rīcībai četros rītā, kad darba diena vēl ir priekšā? Kādai ir jāseko rīcībai skolēnu eksāmenu laikā?
Šobrīd esmu aizdomājusies. Labi, ka saņēmām šūnapraides ziņojumus Latvijai esot miera stāvoklī. Ir bijusi faktiska saskarsme gan emocijās, gan iztrūkstošajā sapratnē par ļoti konkrētām lietām. Un šobrīd esmu neizpratnē kāpēc tiek atsauktas viesu māju rezervācijas, jo redz Latgalē ir nedroši. Drošība Latvijā ir vienlīdz vāja vai vidēja gan Latgalē, gan jebkurā vietā mūsu tik mazajā zemītē. Kamikadzes drona lidošanas attālums var sasniegt līdz pat 2000 km. Cilvēcīgās bailes, jā, par savu tuvinieku dzīvībām. Un par sevi. Tikai! Tā x stunda, kurai nevar sagatavot 72 stundu somu, tā ir katram paredzēta. Jo kādā brīdī katra mūsu viena elpošana tiks patraukta, tā vai citādi. Kādam uz slimības gultas esot slimnīcā, citam savās mājās miegā esot. Tas ir dzīvības likums, kuram ir pakļauts jebkurš cilvēks uz mūsu planētas. Mūžīgais dzīves un nāves algoritms. Un šis algoritms nosaka ko ļoti svarīgu. Cilvēkam ir jādzīvo sava dzīve tik pilnvērtīgi cik to spējam. Katram sava unikālā dzīve. Saprotot savu personīgo atbildības līmeni. Es uzsmaidu bērnam, kurš ir nobijies, ir satraukts. Bērnam manās acīs ir jāierauga drošība. Miers. Mīlestība. Tu izstrādā un paraksti valstiski svarīgu dokumentu, kurā ir skaidras atbildes par Latvijas gaisa telpas drošību. Lai rīt un parīt skolu eksāmenus nevajadzētu pārtraukt tāpēc, ka nav saprotams kāds apdraudējums ir šķērsojis Latvijas gaisa telpu. Tieši Latvijas, ne jau tikai Latgales gaisa telpu. Latgalē dzīvot šodien ir tieši tikpat droši kā jebkurā citā Latvijas zemes telpā. Dziesmu svētki mums ir vienoti, Jāņus svinam vienoti. Veco gadu pavadām vienoti. Tad no kurienes nāk doma, ka pēkšņi Latgale ir ārzemes, uz kurām nav ieteicams ceļot? Droni pasaules jaunajā realitātē jau ir kādu ilgāku laiku. Dzīvības un nāves algoritms ir nemainīgs visos gadsimtos. Šodien cilvēka acīm tas ir vairāk redzams tuvāk, jo lietojam tik daudz tehniskas dabas palīglīdzekļus. Tuvojamies robežai, kura var būt arī bīstama visas planētas iedzīvotājiem. Vai tas nozīmē, ka pasaule jūk prātā? Un ja jā, tad kur es varu izlasīt to konkrēto rīcības plānu kā man rīkoties? Kāds šūnapreides ziņojuma teksts tad pienāks manā telefonā?
Cilvēks, liela vai maza auguma, kurš ielūkojas manās acīs. Vai otrs cilvēks manās acīs var ieraudzīt mieru un drošību? Ir divas atbildes. To sauc par izvēles algoritmu. Jā. Nē. Dzīvē izvēle starp šīm divām atbildēm nozīmē skaidru rīcību. Un dod skaidras atbildes kā kopā dzīvosim pēc kāda noteikta laika. Latvijā.
Ievas Trimalnieces fotostāsts
