Pateicoties Labklājības ministrijas un Sabiedrības integrācijas fonda atbalstam, šī kustība ir ieguvusi jaunu elpu un finansējumu. Tomēr senioru organizāciju veiksmes stāsts, gluži tāpat kā visām nevalstiskajām organizācijām, ir atkarīgs no entuziastiem un pašvaldību labvēlības.
Konkurence ar Latvijas Olimpisko komiteju
Senioru skolas nerodas tukšā vietā, tās organiski izaug no jau esošām nevalstiskajām organizācijām. Biedrība “Baltā māja” Līvānos rudenī atzīmēs jau 30 gadu jubileju. Tās darbības spektrs ir plašs – no dienas aprūpes centra cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem un aprūpes mājās līdz pat sociālo pakalpojumu centra darbībai, kur iedzīvotājiem tiek nodrošināta veļas mazgāšana un dušas, jo pilsētā siltā ūdens nav jau 30 gadu. Biedrības direktore Inguna Badune teic, ka senioru izglītošana viņiem ir ikdiena jau gadiem. “Mēs jau sen esam darbojušies kā senioru skola, tikai mums nebija šī nosaukuma. Mums ir bijušas gan lekcijas par vēsturi un politiku, gan par medicīnu, par uzturu, gan rokdarbi – viss te ir noticis, un mēs to nekad neesam saukuši par senioru skolu. Tas vienkārši ir kaut kas interesants, noderīgs un cilvēkiem nepieciešams.”
Lai šādas organizācijas spētu izdzīvot un nodrošināt aktivitātes, to vadītājiem nemitīgi jāmēģina piesaistīt finansējumu no dažādiem fondiem, faktiski kļūstot par projektu rakstīšanas profesionāļiem. Tomēr šajā procesā atklājas Latvijas nevalstiskā sektora regulējuma ēnas puses un disproporcijas. Mazajām reģionu biedrībām ir jākonkurē un jāspēlē pēc tiem pašiem noteikumiem, kas piemērojami milzīgām nacionāla mēroga struktūrām. “Es uzskatu, ka Latvijā kaut kas ir galīgi greizi ar NVO sektoru. Jo nevar būt biedrība “Baltā māja” un biedrība “Latvijas Olimpiskā komiteja” ar vienādu statusu. Tas taču nav īsti pareizi! Šis statuss “biedrība” ir ļoti ērti izmantojams nevietā,” Inguna Badune neslēpj izbrīnu par šo situāciju.
Pašvaldības loma – radīt vidi, nevis organizēt
Viena no biežāk pieļautajām kļūdām ir gaidas, ka senioru jautājumus un pilsonisko aktivitāti pilnībā organizēs pašvaldība. Preiļu novada sabiedrības iesaistes speciāliste un nodibinājuma “Viduslatgales pārnovadu fonds” valdes priekšsēdētāja Evija Gurgāne skaidro, ka vietvaras uzdevums ir būt atbalstošam partnerim, nevis iniciatoram. Viņa iezīmē pašvaldības uzdevumu: “Pašvaldība principā neorganizē pilsoniskās sabiedrības pašorganizēšanos. Tā var nelikt šķēršļus un var radīt apstākļus, kas ir labvēlīgi, piedāvāt telpas, kaut kādas iespējas, bet patiesībā tai dzirkstelei ir jānāk no pašas pilsoniskās sabiedrības.”
Atbalsts var izpausties dažādi. Piemēram, Preiļu novadā ir izveidota īpaša senioru padome, kurai pašvaldība ik gadu atvēl 7000 eiro. Padomes pārstāvji no katra pagasta apzina savu iedzīvotāju vajadzības un paši lemj par šo līdzekļu izlietojumu. Tāpat ļoti būtisks ir telpu jautājums. Daudzām organizācijām nav savu biroju vai vietu sapulcēm, tādēļ pašvaldības un bibliotēku telpu pieejamība ir izšķiroša. Katrā pašvaldībā atbalsta un pretimnākšanas līmenis ir atšķirīgs, tomēr, kā norāda Evija Gurgāne, atbalstu atrast var. Ja vietējā sabiedrība izrāda interesi un pašorganizējas, dialogs vienmēr ir iespējams.
Inguna Badune uzsver biedrības un pašvaldības sadarbības praktisko nozīmīgumu: “Mums katru dienu ir atvērts dienas aprūpes centrs personām ar garīgās attīstības traucējumiem, ko finansē pašvaldība. Mums ir aprūpe mājās Līvānu novadā, ko arī finansē pašvaldība, tāpat daļējs finansējums veļas/dušas pakalpojumam. Tādām biedrībām kā mūsējā pašvaldības atbalsts un sadarbība ir nenovērtējama.”
Sabiedriskais pienesums pret tiesībām uz pelnītu atpūtu
Sabiedrībā bieži izskan jautājums par to, vai valsts atbalstītu programmu dalībniekiem nevajadzētu dot kādu papildu pienesumu, piemēram, iesaistoties brīvprātīgajā darbā vai pieskatot bērnus. Lai gan šādas iniciatīvas pastāv un seniori labprāt iesaistās, piemēram, palīdzības vākšanā Ukrainai vai pilsētas svētku noformēšanā, tomēr nav godīgi pieprasīt, lai viņi savus pensijas gadus uztvertu kā jaunu obligāto darba cēlienu. Evija Gurgāne atgādina, ka šie cilvēki savu pienākumu pret valsti jau ir izpildījuši. “Cilvēks ir dzīvojis visu savu darba mūžu ar pienākumiem. Viņš ir gājis uz darbu, viņš ir kalpojis, viņš arī kalpojis sabiedrībai caur saviem bērniem, caur sistēmu, caur nodokļiem. Ļaujiet man braukt ekskursijā beidzot! Un to var saprast, un tā nav nelietderīgi izšķērdēta nauda.”
Turklāt bieži vien vislielākā motivācija rodas tad, kad tiek noņemts obligātuma un monetārās atkarības slogs. Evija Gurgāne min piemēru par Preiļu kultūras jomas seniori Elvīru, kura, aizejot pensijā un saņemot pietiekamus ienākumus, ar milzīgu prieku un enerģiju uzņēmās vadīt amatierteātri pilnīgi bez atlīdzības, jo beidzot varēja darīt to, kas viņai patīk, bez priekšnieku norādījumiem un birokrātiska spiediena. Brīvība izvēlēties savu nodarbošanos ir tas, kas ļauj senioriem patiesi uzplaukt.
Dzīves gadiem pievienot saturu un sildīt ekonomiku
Senioru iesaistei aktivitātēs ir tiešs un izmērāms ekonomiskais efekts. Viena no tām ir demences un Alcheimera slimības attālināšana. Zinātnieki definējuši profilakses principus, kas ietver socializēšanos, smadzeņu trenēšanu, jaunu prasmju apguvi un fiziskās aktivitātes. To visu senioru skolas spēj nodrošināt, tādējādi samazinot slodzi valsts veselības un sociālās aprūpes sistēmām. “Mūsu sabiedrībai ir svarīgi, lai tie cilvēki, kas noveco, pēc iespējas ilgāk nekļūst par nastu valsts ekonomikai un arī veselības uzturēšanas sistēmai,” Evija Gurgāne norāda uz preventīvo nozīmi.
Otrs ekonomiskais ieguvums ir tieša vietējās uzņēmējdarbības stimulēšana. Vācijā un citviet pasaulē seniori ir tūrisma un pakalpojumu nozares mugurkauls. Arī Latvijā daudzi pensionāri atzīst, ka nav trūcīgi, taču viņu nauda nereti paliek “zem matrača” un dažreiz arī kļūst par telefonkrāpnieku guvumu. Ja aktīva senioru dzīve ietver regulārus kafijas malkošanas rituālus vietējās kafejnīcās pēc nodarbībām, biļešu pirkšanu uz koncertiem un braukšanu ekskursijās, viņi arī ievērojami silda ekonomiku.
Tomēr vislielākais izaicinājums paliek tā dēvētie neredzamie seniori. Aptuveni 95 % no vecuma grupas paliek ārpus jebkādām aktivitātēm. Daudziem ir saimniecības un ģimenes atbalsts, taču liela daļa slīgst vientulībā, kas, kā pierādīts, būtiski grauj gan mentālo, gan fizisko veselību. Panākt, lai šie cilvēki izietu ārpus mājas, izbaudītu satikšanās prieku un pagarinātu savu kvalitatīvo mūžu, ir nākamais lielais sabiedrības kopējais uzdevums. Mūsdienu medicīna ļauj cilvēkiem dzīvot ilgi, taču mūsu pašu ziņā ir, kā piepildīt šos garos gadus ar saturu un jēgu. “Ja seniori spēj atrast sev pielietojumu un būt noderīgi citiem, nemaz negribas viņu saukt par pensionāriem vai senioriem. Viņi ir tieši tādi paši cilvēki kā pārējie, nevis kaut kāda atsevišķa kategorija,” rezumē Evija Gurgāne.
Publikācija sagatavota ar Labklājības ministrijas ESF+ projekta “Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai” finansiālu atbalstu sabiedrības informēšanai par senioru skolām.
Publicitātes un pixabai.com foto
